es arī spēru pa apakšstilbiem :) visi puikas bija iebaidīti un lieku reizi kauties nelīda. toties kazakos-razboiņikos es allaž biju uzticamākais komrāds, kas stoiciskā mierā pacieta visu - i nātrīti, i visādu locītavu izlaušanu, i matu plēšanu un ar ko tur vēl saulainā bērnībā mēdz nodarboties.
vēlāk, paaugušies un sapratuši pretējā dzimuma pievilcību, tie paši puikas dažreiz gan mēdza pielavīties no aizmugures un pakutināt, taču, izbaudījuši manus zibenīgos refleksus (kurus es, diemžēl, nekontrolēju) apdullinošas balss sirēnas un svina elkoņa izskatā, ar šādām triviālām muļķībām vairs nenodarbojās.