| komēta nāk. (par masiem un kustībām) |
22. Apr 2009|22:27 |
es neesmu lasījis tūves jansones darbus, muminus jo īpaši. māte gan man bērnībā silti ieteica, bet tur tak nosprāgt varēja no garlaicības. iestādīju to grāmatu tālāk no acīm, un miers! pūks manā skatījumā bija cieši līdzvērtīgs sviests. (lai neizklausītos pilnīgi ignorante, piebildīšu, ka lindgrēne, kestners, kerols, lutss, dimā un dažādas tautas, kā pasaku autori, gluži otrādi padarīja mani par vienpatni ar grāmatu, kamēr pārējā ģimene skatījās hrestomātiskas ekranizācijas pa tv, no kurām tieši šī iemesla dēļ daudz ko joprojām neesmu redzējis - dullo paulīni, par piemēru, holmsa un vatsona seriālu, mis mārplu, štirlicu, 4 tankistus un suni utml.)
vēl, pirmajā klasē pirmajos ziemassvētkos mums bija uzvedums ar subj. minēto nosaukumu. tiesa, es nebiju spējis pārnest savu harismu, kāda mani pavadīja bērnudārzā īpaši bērnu uzvedumu un deklamāciju disciplīnā, un šajā uzvedumā diezgan autsaideriski tiku pie visnecilākās lomas (murmulis). palicis prātā, ka man tur bija neliela pantomīma ērmotā autfitā (manu uznācienu tā un tikai tā dēļ pavadīja jūtama publikas atsaucība) un viens teikums "laimīgu ceļu!", "labu apetīti!" vai kaut kas tamlīdzīgs. interesantākais ir tas, ka biju tik indiferents pret uzvedamo materiālu, ka visdrīzāk arī toreiz savi neapgrūtināju ar uzvedamā scenārija uzņemšanu reģistros. tādējādi man joprojām nav ne mazākās jausmas, par ko stāsts - kas ir snorke, mija, mumins, murmulis.
toties biju kauslīgs (ar panākumiem, kā začestai), un man pretī uzdrīkstējās stāties tikai džeks vārdā kārlis (1. klases beigās viņu pārcēla uz kaut kādu lauku skoliņu). viņa avatāram bija piešķirti melni ziemas zābaki ar biezu, cietu zoli, ar kuriem viņš spēra pa apakšstilbu kauliem tā, ka garu varēja izlaist jau pie kāda otrā mauciena. ja vien pirms liktenīgās otrās ofensīvas viņam nepamanījos pārsist degunu. viņš ļoti baidījās no asinīm, īpaši no savējām. domāja ka mirst. tad viņu tādu ļenganu varēja vēl nogrūst zemē, un ar viņa līķi samēzt klasespriekšu. mēs sēdējām malējo solu rindu priekšējos solos, un mūsu klapes parasti norisinājās kā amfiteātrī, pie tāfeles - ar attiecīgu antagonistu dialogu no scēnas poliem, un ar kori pa vidu, kas mudina doties kaujā, bet tās laikā komentē un izsaka vērtējumu par arēnā notiekošo. vēl bija ingus, bet viņš kāvās kā tītars - saverkšķīja seju un tad tādām taisnām rokām izveica spārnu kustības, kuru apmplitūdās pēc viņa aprēķina pieklājās atrasties pretiniekam. viņš trenējās tenisā un viņa tēvs bija juvelieris. uzbrukuma maniere izskatījās draudīgi, un daudzi no tā arī bijās. es savukārt trenējos ar personīgo vecāko brāli, pamīšus arī ar akselerātu jaunāko (viņam iepretim man bija arī svara priekšrocības, un stulbie radi tā iemesla pēc mani regulāri mēģināja noturēt par jaunāko bērnu ģimenē) , tā ka man tolaik feiku iesmērēt īsti nevarēja. pārējie klasesbiedri bija kārtīgi centra skolas skolēni, oktōbrēni, un viņu vecāki strādāja meliorprojektā. |
|