| |
[27. Mar 2009|23:36] |
ar grapas palīdzību esmu salabojis dūšu.
šajā sakarā atcerējos to "baoeska" rūgto, ko no zviedrijas pa ceļam uz berlīni man te romā pieveda viens no diviem maniem Klasesbiedriem (otrs sit bungas un blogo).
kā jau te diezgan vaļīgu gastronomisko uzvedības stilu piekopdams (sākotnēji no tā visa arī maz ko sajēgdams) šad tad iedzīvojos nelabā dūšā. "baoeska", kā stāstīja Klasesbiedrs, pēc tradīcijas tiekot šauta pie tās smirdīgās siļķes. to ņēmu vērā receptes izpratnē, un allaž pat vairāk nekā pārliecinoši.
patiesi - varu saderēt, te varētu arī saēsties siltā vasaras laikā pa jāņiem nobrauktu un pēterdienā uzlasītu jenotu, un pēc tam ar to baoesku uzpravīties līdz sajūtai, ka ir ticis labi uzēsts, dodiet vēl.
tas dzēriens ir sasodīti rūgts. neko "vēl" rūgtāku nezinu. Klasesbiedrs arī to nebija mēģinājis, tik vien kā nopircis suvenīra statusā kādos tur zviedru laukos, sekojot kādu tur ūsainu vīreļu padomam.
tovakar visas vietējās un iebraukušās sievietes jau bija devušās gulēt, bet mēs vēl turējāmies ķēķī. nolēmām to baoesku nogaršot. ielējām pa mēriņam un sākām nostrēbt. pēc pirmā malka palikām stingi ar tālu uz priekšu izvirzītiem apakšžokļiem. klusējām. pēc tam izcirtām maucienā, ko pavadīja draudzīga un savstarpēji atbalstoša skurināšanās. vakars bija galā.
vēl viņi atveda lāceņu liķieri. tas joprojām stāv skapī neatvākots. gaida savu svētdienas vakaru, kad manā pleskavenes 67 vai 76 kilometrā (nu neatceros īsti) piestās kāds runātīgs mājāsbraucējs ar atbalsta grupu un izdomās palikt ilgāk. līdz nākamajam rītam, lai uz rīgu varētu braukt pirmdien agri. nu ko tur skriet svētdienas vakarā, nudien. zālē būs rasa, zāle būs zaļa. mēs līdzīgi kādu mirkli pažagosimies pie ceriņu krūma pilnīgā tumsā, ries blodziņu suns, pa pleskaveni garām trauksies ņiva - nedaudz sabremzēsies ceļa galā, kas liks mums saausīties, bet tad atkal uzņems gaitu.
nu un tad ar labu nakti. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}