| |
[24. Maijs 2009|11:49] |
lūk, šī dziesmele, kuru viltīgi izmuģīju no ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) rasbainieks rādiō. pirmajā klausīšanās reizē atcerējos šādus tādus jaunībsdienu aspektus,
atkārtojumā salūkāju tādas kā bundziņas, ko klapēt līdz, pēc tam, ielāgojis arī vārdus (vismaz piedziedājumam), dziedāju pakaļ, līdz nupat pie kādas 4.reizes izpildīju mūsmāju gīrlijiem vētrainu deju priekšnesumu (wu ar plāksteri uz kājas nupat atgriezusies no vienas terašballītes). viņām patika, bet man aš slapja mugura sametās (vakardienas salīdzinoši nedaudzie uz vecā dzīvokļa aerodrōma baltajām flīzēm ar grillfūdu uzņemtie alkōli).
eh, ka šo gabalu uzzinu tik vēlu - pirms gadiem deviņiem tam būtu nāvējošs potenciāls. toreiz gan mēs lēkājām pie bezgala liriskā:
Снился мне сон, что я был трезвый,
Ангелы пели в небесах.
А я проснулся в черном теле,
звезда застряла в волосах.
|
|
|
| |
[24. Maijs 2009|13:06] |
vakar redzējām, kā izskatās mūsu vecā terase bez pīniju vainaga, kas to noēnoja karstās vasaras dienās, sākot ar 4iem pēcpusdienā. ēdām dažādas restētas gaļas, izdzērām pāris pudeles vīna. aprunājāmies ar ļaudīm, kar kuriem gluži savu brīvo laiku pavadīt nemēdzam. nebija ļauni, gluži otrādi.
bet tā neesošā pīnija - stiprināka gribu pēc iespējas ātrāk no šejienes doties prom. kaut arī no otras puses, tā nav gribēšana tikt uz latviju, bet vienkārši pēc pārmaiņām, turklāt, krietnā sajaukumā ar man piemītošo nepacietību un gaidītnespēju. pat ja mums garantēti būtu jāpārceļas uz olaines 6stāveni, es te dīšļātos kā suns, kurš vēro saimnieku apaunam mežā ejamos zābakus.
ā, mūs tač vakar izlika no tās mājas, kurā viesojāmies, un kurā bijām nodzīvojuši mūsu pirmos 2 romas gadus. kā tādus indrānu vecīšus, blie. detaļās neiedziļināšos, bet atzīšu, ka vakars ar to arī tapa sabojāts (kaut arī noteikti tas bija ne tā domāts), un es sapīku, nosolīdamies tur savu kāju vairs nespert. ir taču jābūt karakteriem mūsdienu bezprincipu realitātē.
vēl vakar es pastellēju jaunas brilles. klasiskās ray ban man tomēr diez ko nepiestāvēja. es neesmu te nekāda skatuves persōnība, ja. beigbeigās paņēmu kaut kādu bōringu, jo esmu pelēka pele, cielava, sila varde, slieka, kā arī pāvs un mērkaķis nenomoda stāvoklī, un tad jau man brilles nav vajadzīgas. |
|
|
| čīlauts |
[24. Maijs 2009|15:12] |
|
šodien iemaisīju sezonas pirmo auksto aperitīvu (tipo campari ar aplesīnu sulu), kamēr gērliji man te šodien taisīs pusdienas. būšot pildīti pipari. |
|
|
| |
[24. Maijs 2009|22:51] |
venēcijas viesnīcu cenas biennāles laikā, neba nu kāds noslēpums, ir pasakainas. mazā istabiņā ar skatu uz kādu pusotra metra attālumā esošu zirnekļu tīkliem pieaustu kaktu un sausiņiem, apziestiem ar marmelādi, servētiem gultā (jo tā dēvētajai viesnīcai nemaz nav brokastu telpas), ko drīkst slacīt ar bezgala draņķīgu capucino, zūdošā naudas izteiksme citkārt teju grabēdama ripo lejā pa kanalizācijas rori.
šajā sakarā apstrādāju savu capriccio pirms promdošanās vēl aizvizināties līdz venēcijai, turklāt, tieši uz biennāli. rezultāts ir uz aci. tā vietā, lai maksātu daudz par neko, maksāšu maz par iespēju pierīties brokastelpā dāsni, no rīta ielīst baseinā un vēl līdz kādai priekšpusdienas aperitīva stundai pazvilnēt saulē adrijas jūras krastā. jesolo - tas ir miests, kur labi iekārtota nakts 4* struktūrās pašā jūrjas krastā maksā mazāk par nekur nederīgām 2* vecpilsētā. šīs divas opcijas šķir nieka 20 km iekš autō. un pat ja tur būtu jāņem taksis (kas nav mūsu gadījums) - sanāk ērtāk un nesalīdzināmi izdevīgāk. |
|
|