| |
[5. Maijs 2009|07:28] |
sevišķi pēcpusdienās, kad, ceļojumos esot, gadās nonākt miestos, bet tur, kā likums, baznīcās, gadās uzskriet miesta babiņu pulkam, kas pat ne mācītāja, bet gan pašu izraudzītas teicējas vadībā pusdziedoši korī lūdz. lūgšanās ir savs cikliskums un monotonija, un ne pēc formas, ne būtības te nudien nav nekādu atšķirību no citām reliģijām, kas lepojas ar zināmu fanātismu sekotāju rindās, izkoptu meditatīvo praksi un stabilu organizāciju ar tās smaili pa tiešo debesīs.
man tas katru reizi nez kādēļ nāk kā pārsteigums. dažādi mēdz izvērsties mūsu ceļojumi, tādējādi šajās baznīcās es mēdzu nonākt diezgan dažādos gara stāvokļos, kas tomēr katru reizi spēcīgi kontrastē ar to, pie kā beigu beigās nonāku. gadās būt apātiskā noskaņojumā (kad tūre sākta jau agrā rītā, un pa dienu daudz kas jau redzēts), vai, piemēram, pēc kādiem saldējumiem, aperitīviem, kafijas vietējās piazzas viesmīlībās - pa starpu ir dzīts vells, un, baznīcā ienākot, figūrās prasās saskatīt visādus ērmus un māžus. 14.gs koka figūriņās attēlotie madonna ar jēzusbērnu (arezzo domā), piemēram, abi vēršas pie publikas ar klasisko itāļu žestu, ko maigākajā gadījumā varēt pavadīt frāze "e, allora!?" (sūdīgākajā: "che cazzo!?"); citur, gadās, jēzusbērns madonnai regulē radio, venēcijas lielajās baznīcās uz smieklu parauj bizantijas plenderētāju, krustnešu dievbijīgās sejas izteiksmes; pūlijā šur tur gadījās redzēt s. mariju liegā pēcpusdienas sarunā ar s.elizabeti, kurām pie kājām rāpuļi-tekuļi jēzus un jānis kristītājs, nevis stumda rotaļu vilcieniņus vai spēlējas klucīšiem, bet gan pirkstus gaisā sacēluši štuko "kak vsjo vzjaķ i poģeļiķ" (c). uz šīs pašas nots mazliet zem romas baznīcās gadās uzskriet pija tēva (padre pio) un mežu jāņa (giovanni del bosco) figurālajiem attēlojumiem, kuros tie, kā likums, fiksēti komunikācijā ar jaunāko paaudzi - šie pamatā tapuši pēckara gados un, ja novāktu talāru, bet galvā uzvilktu nāģeni, sanāktu ļeņins, kas ļeņins ar pionieriem. vēl diezgan regulāri pie mūsdienīgiem dizaina atsvaidzinājumiem gadās atcerēties kādas "kamēr" kora dziedātājas stāstu par koncertu "tajā baznīcā, kur jēzus solārijā".
citreiz aizturētu elpu vērojam vazāri freskām klātas kapellas, viduslaiku ciļņus, džoto darbus, normāņu tombas, kosmātu ornamentus, konvertētas etrusku figūras utml, taču arī tas nepas. arī tad pēkšņi un negaidīti kļūst kauns par kaklā uzkārto fotoaparātu un nepareizo interesi par otršķirīgām reālijām, kad kādas nepilnas divdesmit sieviņas līdz pat augstākajām velvēm piepilda baznīcas tilpumu ar "Ave, Maria, piena di grazia, il Signore è con te. Tu sei benedetta fra le donne e benedetto è il frutto del tuo seno, Gesù, asceso al cielo. Santa Maria, Madre di Dio, prega per noi peccatori, adesso e nell'ora della nostra morte." - un tā neskaitāmas reizes no vietas, kamēr visa pasaule strauji ripo ellē, turpat aiz baznīcas durvīm izvēlas našķus, klaigā, smejas un ķerstās gar ciskām, dauza bumbu pa laukumu, purkšķina savus mopēdus, un tad vēl es ar fotoaparātu kaklā un nepareizu interesi ielīdis tur, kur mana klātbūtne pavisam nav obligāta. mēs parasti atpērkamies ar kādām sudraba monētām ziedojumu lādē, un vēl es savas katolietes esmu piedabūjis mest krustus, iedegt sveces un svaidīties ar svēto ūdeni no trauka pie izejas.
tad vienu nesenu dienu dienu nonācu pie secinājuma, ka par spīti tam, ka visa šī lūgšanu tradīcija izskatās izmirstam līdz ar vecajām sieviņām, nebūt nav nepieciešams, ka visi mestos baznīcās lūgt par dvēseļu pestīšanu. man pat šķiet, ka šāda, apjoma ziņā, tā par visiem lūdzošā sabiedrības porcija ir bijusi vienmēr. pietiek, ka to dara viena neformāli deleģēta grupa. jo, piemēram, vieni rūpējas pa ezeriem, kamēr citiem par tiem ir pilnīgi viens pīpis, vēl kādi kopj esperanto valodu, citi vāc folkloru, vēl citi - brauc rallijā, rada nākamo paaudzi, indē odu kolonijas kanalizācijās, organizē streikus un mālē transparentus, kā arī paralēli tam vēl veic dažādas vispār pieņemtas funkcijas, un ne dievs nelūgts, ne ezeri nepētīti tādējādi nav palikuši. esperanto arī, padomā, vel eksistē, kaut arī jau no dzimšanas tam skuju taku solīja katrs pusotrais tam tuvinātais.
( pārklājums ) |
|
|
