| 4. jūlijs |
[4. Jul 2008|11:22] |
|
st.c., kur ta šogad rīgā būs lielais grilla pārtijs? |
|
|
| Ainažu slietenis |
[4. Jul 2008|12:53] |
|
Muzejā kopš 1928.g.
No paresnām kārtīm saslietajā namiņā vasaras laikā mazgāja un velēja veļu, ģērēja ādas, gatavoja ēdienu, (putra būs vakarā, dūmi kūp namiņā; namiņš kūp, namiņš kūp, bāliņš dara alutiņu). Slietie namiņi raksturo ļoti senu mājokļu veidu, kas pastāvējis tālajos senvēstures laikos, kad cilvēki pārtika galvenokārt no medībām un zvejas. Par slieteņiem liecības sniedz arheoloģiskie izrakumi, tie pieminēti arī latviešu folklorā, kur tos apzīmē par "taisītiem" (tautu dēlis manis dēļ stāvu koku namu taisa), ne "darītiem" vai "cirstiem", kā teica par guļkoku būvēm.
Freids, protams, folkloras materiālu būtu interpretējis citādi.
Savukārt, ASV vēstnieks vienīgo oriģinālo ainažu slieteni šogad esot izmantojis gada centrālā hamburgera kotletes grillēšanai. Viņam esot asistējuši kādi 8 linkolni, 16 brīvības statujas, 4 ronaldi makdonaldi, 5 čingačguki un citi lāga lauku ļaudis. |
|
|
| |
[4. Jul 2008|14:25] |
vispār bija tā, atgriezās viens neapolietis no latvju zemes apciemojuma un paziņoja, ka, bļe, ne zirņus ar speķi tie pāķi tur prot taisīt, ne kefīru. zirņi pārvārīti, piedevas nabadzīgas kā latvieša dvēsele - kur kūpināta vistas gaļa? ananāsi? majonēzes pikucītis? kur pelēkie zirņi texmex gaumē?
un pīrādziņi drazaini kaut kādi.
sklandrauši, grūdenis un skābputra arī neapolē 100x labāki. |
|
|
| paskaidrojums pie iepriekšējā |
[4. Jul 2008|14:55] |
|
ja cilvēks atgriežas no venēcijas un žēlojas ka ēdis negaršīgu pizzu, tad viņš uzskatāms par stulbeni pēdīgu, savukārt sabiedrībai no sirds jānožēlo, ka kāds gondoljers nav viņam turpat venēcijā ievilcis ar airi pa pieri un nogremdējis kanālā nakuj! |
|
|
| māslu vabaļa |
[4. Jul 2008|17:53] |
Naktī, kad jau bija beigusies futeņa finālspēle, un mēs ar pāris dzeramām un uzkožamām štellēm pirms pēdējiem pieveicamajiem 200 km stāvus relaksējāmies pie viena stāvgaldiņa Esso Autogrillā (uzreiz pēc Neapoles, t.i., kādu mirkli pēc tam, kad bijām tikuši laukā no sasodītā megakorķa posmā Salerno-Napoli), wu pēkšņi pātrauca gremot savu millefolgie un pamāja ar galvu 'rau, re kur māslu vabaļa.'
man aiz muguras bija piestājis itālijas mērogiem neraksturīgi plats kreislera minivens un, patiešām, viens blonds brangs vīrs, rumpī un sejā bezgala līdzīgs Ontūnam Kūkojam palīdzēja no automobīļa laukā tikt aptuveni tāda paša izmēra gaspažai un divām tuklām meitu jaunkundzēm. viena bija vairāk līdzīga mātei, savukārt otra - tēvam. mums bija ļoti jautri, caur logu skatījāmies kā četrotne autogrilla iekšpusē izraudzījās ēdmaņas un dziras. wu īpaši smējās par to, kā es mēģināju atcerēties tautas mākslinieka vārdu - vispirms es viņu nokristīju par Broņislavu Sprydzānu, pēc tam par Makašānu, pēc tam, jūtot, ka wu un kvkzns smejas jau par dajebko, arī par Miterānu un Baklažānu.
Pēc tam atminējos, ka Kūkojs ir pareizā atbilde, un vēl es atcerējos, ka viņš tak salīdzinoši nesen artodieviņ. Beidzām ņirgt un ieturējām tādu kā nekonvencionālu klusuma brīdi.
Kad pirmītējais māslu vabaļa ar ģimeni nāca laukā no ēstūža un devās atpakaļ pie sava kreislera, mēs viņus pavadījām pieklusinātas pietātes pilniem skatieniem. |
|
|