| māslu vabaļa |
4. Jul 2008|17:53 |
Naktī, kad jau bija beigusies futeņa finālspēle, un mēs ar pāris dzeramām un uzkožamām štellēm pirms pēdējiem pieveicamajiem 200 km stāvus relaksējāmies pie viena stāvgaldiņa Esso Autogrillā (uzreiz pēc Neapoles, t.i., kādu mirkli pēc tam, kad bijām tikuši laukā no sasodītā megakorķa posmā Salerno-Napoli), wu pēkšņi pātrauca gremot savu millefolgie un pamāja ar galvu 'rau, re kur māslu vabaļa.'
man aiz muguras bija piestājis itālijas mērogiem neraksturīgi plats kreislera minivens un, patiešām, viens blonds brangs vīrs, rumpī un sejā bezgala līdzīgs Ontūnam Kūkojam palīdzēja no automobīļa laukā tikt aptuveni tāda paša izmēra gaspažai un divām tuklām meitu jaunkundzēm. viena bija vairāk līdzīga mātei, savukārt otra - tēvam. mums bija ļoti jautri, caur logu skatījāmies kā četrotne autogrilla iekšpusē izraudzījās ēdmaņas un dziras. wu īpaši smējās par to, kā es mēģināju atcerēties tautas mākslinieka vārdu - vispirms es viņu nokristīju par Broņislavu Sprydzānu, pēc tam par Makašānu, pēc tam, jūtot, ka wu un kvkzns smejas jau par dajebko, arī par Miterānu un Baklažānu.
Pēc tam atminējos, ka Kūkojs ir pareizā atbilde, un vēl es atcerējos, ka viņš tak salīdzinoši nesen artodieviņ. Beidzām ņirgt un ieturējām tādu kā nekonvencionālu klusuma brīdi.
Kad pirmītējais māslu vabaļa ar ģimeni nāca laukā no ēstūža un devās atpakaļ pie sava kreislera, mēs viņus pavadījām pieklusinātas pietātes pilniem skatieniem. |
|