|
[23. Maijs 2008|16:06] |
vakar stāvēju pie dainu skapja un grozīju rokās viena rōzā vīna pudeli, kas ērmotā kārtā nonākusi mūsmājās. ērmotā tādēļ, ka pats es nekad rozā vīnu nepērku, jo.. ..acīmredzot, pietrūkst padoma. mana dzīve risinās visnotaļ sarkanbaltā krāsu shēmā - ir vai nu sarkans vai balts, un tur es ar visu savu pieticīgo vīndeguņa pieredzi protos nofokusēties, nuokōrdinēties un definēties. bet hūzefakiz rōzā vīns? tipa, kāda transpersona?, starpdisciplīna? kvaziparaenofenomens? ko ar tādu var iesākt, pie kā piedzert un kādus saviļņojumus sagaidīt? ja nemaldos degeneralis reiz ieminējās, ka svētku dienās tādus brūķējot. varbūt vēl kāds dalās šajā netikumā un var sniegt man nelielu ievadu rozā vīnu patēriņa smalkumos cilvēcīgā valodā (man garšo, jo... vai - nelauzi galvu un atdod piemājas bomzim, jo..) ja pareizi atceros, tas, kas tur mājās atdusās, ir 2005. gada Montepulciano d'Abruzzo 13grādīgs. |
|
|
na zar'e e-e-e |
[23. Maijs 2008|18:22] |
vecums tad iestājas, kad pielec, ka nekas vairs nespēj ievilkt, pārsteigt utt. t.i spēj, bet tādā īpatnējā kārtā, kad esi pamanījies nojāņot visu nakti un nāc pa rīta rasas apvaldītu citkārt bezgala putekļainu ceļu un osti smilgas, raugies, kā miglo dīķis pie pirts, tu kaifu ķer no tā, kā atceries savu mājupceļu pirms teju 20 gadiem agrā jāņu rītā, kad sliktas dūšas mocīts atteicies no jāņu kalna mājās atgriezties automobīlī (jo visdrīzāk to pievemtu), bet nāci viens pats kājām gar sīvera ezera vienu malu pa sīku ceļu, kas nevienu mirli nav ne taisns ne līdzens. ar fīlingu, ka ok, šoreiz ne nieka nesanāca, bet nākamgad, tad gan pienāks pap.z. laikmets. no šī fīlinga pāriet gan sliktā dūša, gan to nepilno 7 km nolemtības sajūta, ka var vienatnē uzdziedāt, uzdancot, palēkāt, pasēdēt uz piena kannu tribīnes, kā arī sadraudzēties ar šarikiem, kurus pirmīt allaž esi dzenājis akmeņiem. |
|
|
|
[23. Maijs 2008|18:41] |
un tad vēl ir ļaudis, kurus tu vari atcerēties tikai jaunus. jo veci viņi nekad nepaliks. |
|
|
|
[23. Maijs 2008|18:51] |
kā pārmetums |
|
|