| na zar'e e-e-e |
23. Maijs 2008|18:22 |
vecums tad iestājas, kad pielec, ka nekas vairs nespēj ievilkt, pārsteigt utt.
t.i spēj, bet tādā īpatnējā kārtā, kad esi pamanījies nojāņot visu nakti un nāc pa rīta rasas apvaldītu citkārt bezgala putekļainu ceļu un osti smilgas, raugies, kā miglo dīķis pie pirts, tu kaifu ķer no tā, kā atceries savu mājupceļu pirms teju 20 gadiem agrā jāņu rītā, kad sliktas dūšas mocīts atteicies no jāņu kalna mājās atgriezties automobīlī (jo visdrīzāk to pievemtu), bet nāci viens pats kājām gar sīvera ezera vienu malu pa sīku ceļu, kas nevienu mirli nav ne taisns ne līdzens. ar fīlingu, ka ok, šoreiz ne nieka nesanāca, bet nākamgad, tad gan pienāks pap.z. laikmets. no šī fīlinga pāriet gan sliktā dūša, gan to nepilno 7 km nolemtības sajūta, ka var vienatnē uzdziedāt, uzdancot, palēkāt, pasēdēt uz piena kannu tribīnes, kā arī sadraudzēties ar šarikiem, kurus pirmīt allaž esi dzenājis akmeņiem. |
|