ouuui. /smaga nopūta/

uvertīra.

"ai, kājas tik vieglas/bet kaut kā vairs nenes."
nav spēka sameklēt kādu uzticami rekomendētu vietu. nav arī spēka doties, uz nez. Monmartru. vai kautkurieni. Tāpēc jāpaliek šepat vien, netāli no rue de Ecole, uz labu laimi piemeklējot vietu, kur neviens iekšā nevelk, pašai vilka uz lokālklasiku, neko lielu, ja nu kādu sīpolzupu. un kādu božolē, jaunu un svaigu un nevainīgu, garāmslīdošu.

ievads.
bonsoir, madam.

"visus, kas vieni, mēs sasēdinam pa vienam, tādās garās vieninieku rindās, ejiet blakus tur, jā"

smaržo pēc fondī, hmm un vispār, kalniešu un siermīļu ievirze, ohlala.
varbūt, jāspēlē ar foi gras, kuras neskanīgi nomainīs garneļu sutinājums? vai pīles krūts? izvēle iekrīt garnelēs un nepaspēju pārdomāt, ka pie manis ir atnākusi paplāte ar foi gras. nekas izcils, nekas ļoti, bet pieklājīgi, viltojumu nemana, simfonijas gan arī nekādas.

vīnu izbrāķēju. etiķains šķita.

Iztirzājums.
Piepeši parādās Paplāte. Ar sešām milzu garnelēm. Kaudzi veselceptu kartupeļu (!!!!) , citiem dārzājiem. Kartupeļi tādi ģermāniski, dārzāji visai pliekani, bet garneles labas gan. Pie ceturtās atceros, ka neko jēdzīgu tā arī nebiju ēdusi un taad esmu pārēdusies. Bet šis vīns ir jau labs, labs.

Vīns ir izdevies. Garneles uzveiktas. Piepeši ir skaidrs, ka visa kā ir par daudz. Par garu diena, par tālu iets, par daudz ēsts. Sadugu.


Nobeigums.

Nezinu, bet kā, taču tiek atnests dezerts- bumbieris ar saldējumu, kompliments no kroga, kurš mani nobremzē uz vēl mazliet vīna, taču kad tas darīts, tad uzēstais iepresē krēslā, domāju par treneri Ļubu, vingrošanas un baļeta čībām, kuras mani gaida mājās, par to, ka "mūsējie tagad, Karpatos", bet es te, pārēdusies Parīzē, poosh&elsh... ai kājas, zin. nenes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un šito žanra pērli tu tagad tā necienīgi atstāsi mana žurnāla komentos? padomā tak par saviem lasītājiem!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas tieši būtu cienīgi, bet ja nu tu tā uzstāj.... :)

(Reply to this) (Parent)