tas viss nāk ar vecumu. tajā skaitā arī patika pret labu un konservatīvu apģērbu, labiem, nesačakarētiem ēdieniem un vērtīgiem vīniem.
kaut arī, ne vienmēr - itālija, turklāt, tā dziļi un pamatīgi, ir salīdzinoši retu cilvēku disciplīna. pārējie tikai tēlo, vai arī ir neglābjami sentimentālisti un banāliķi.

un vēl - itālijas nav. ir atsevišķi reģioni, pilsētas, tradīcijas, kas savā starpā ārkārtīgi atšķiras. te ir maza pasaule, kurai nav nekādas nepieciešamības pēc pasaules šī jēdziena ierastajā izpratnē. un te tad tev jāprecizē, kas tieši tev nepatīk - piemēram, bīstamā neapole, venēcijas disnejlenda, romas arogance, milānas industriālisms, sicīlijas provinciālisms vai pūlijas arābiskums (utt.utt.utt.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu nav jau tā, ka tagad es ēstu maķītī, dzertu kagoru pa lat dvacaķ un skatītos lēto ķini :) vienkārši kaut kas mani tajā galā tā pamatīgi, pamatīgi atgrūž, tīri intuitīvi, un es nezinu, kas. man tas liekas baigais snobisms, un es mēģinu tikt tam pāri.
jā, nu Sicīlija gan man šķiet kā vieta, kur atstāt gabaliņu sirds (nesamaitāts provinciālisms ir manā gaumē), bet tas jau laikam ir visai atšķiras no kontinenta, jā?

un vai Latvijā vispār var nopirkt labu Itālijas vīnu? man viņi visi kā viens liekas pliekani/plakani. varbūt es esmu pārāk pieradusi pie jaunzēlandes spaisīguma un gruzijas pilnīguma.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

diezgan sūdīgi latvijā ar tiem itāļu vīniem, kaut arī noteikti kaut kur tiem ir jābūt arī labiem. t.i. medz būt labi, bet par sliktu cenu. tādēļ rīgā esot mēs parasti dzeram austrāļu, afrikāņu un spāņu vīnus. dzīvot var :)

un otra lieta - tiklīdz tu ar cilvēkiem runā itāliski, atveras pavisam cita itālija. un pilnīgi noteikti ne tikai sicīlijā - arī romā, arī florencē, toskānā un lazio. cilvēki te citreiz tik ļoti pārsteidz ar savu vienreizēji pozitīvo attieksmi pret pasauli, ka taisni kauns paliek par visām tām citām reizēm, kad esi vīstījis dūres pret visām piedzīvotajām ačgārnībām.

(Reply to this) (Parent)