Atradu datorā pusotru mēnesi wecu ierakstu. Domāju,ka ir laiks to ielikt savā dienasgrāmatā.
Lasot to, es priecājos, jo zinu,ka esmu tikusi tam visam pāri..un tā wairs nekad,nekad nebūs :)
VĒSTULE viņam..*
Domā man nesāp? Domā tas ir tik ļoti viegli? Es vairs TO negribu paciest! Es to vairs netaisos izturēt! PIETIEK! Tu ieradies manā dzīvē un apgriezi to kājām gaisā! Es biju gatava atteikties no visa! Saproti, no VISA! Visiem saviem sapņiem, saviem mērķiem. SAVAS dzīves. Tevis dēļ! Tu biji mana pasaule. BIJI! Un pateicos Tam Kungam, ka tikai BIJI! Es pārdevu savus sapņus. Es tos iemainīju pret nereālām ilūzijām. Es biju gatava Tev atdod sevi visu. VISU. Saproti. Es Tev piedevu visu. Es pat no Tevis neko neprasīju. Jo man jau neko daudz arī nevajadzēja. Man vajadzēja tikai apzināties, ka Tev esmu vajadzīga. Vairāk neko. Tu biji mana jēga. Tu biji tas, dēļ kā es vispār eksistēju. Jā, eksistēju. Es taču Tevi tik ļoti mīlēju. Bez Tevis, es dzīvot nespēju. Bez tevis manai dzīvei vispār nebija jēgas. Es darīju visu, lai tikai kaut mazliet pievērstu tavu uzmanību. Es darīju to tā, kā mācēju. Bet tu tikai mani nosodīji. Tu pat nemēģināji mani izprast. Tu bieži mani aizmirsi. Tu aizmirsi man piezvanīt. Tu aizmirsi ar mani satikties. Tu nāci, kad gribēji, un gāji kad gribēji. Tu no manis prasīji visu, bet pretim nedevi neko. Es biju naiva. Ļoti, ļoti naiva. Es cerēju, ka viss mainīsies. Es ticēju, ka mēs nekad nešķirsimies. Es domāju, ka tas ir uz visiem laikiem. Es dzīvoju tikai konkrētajam brīdim. Es meloju draugiem, ģimenei.. daudziem. Tikai TEVIS dēļ. Tu biji mana pasaule. Un tu pat to neapzinājies. Cik nožēlojami, vai ne? Es Tevis dēļ atteicos no tik daudz brīnišķīgiem cilvēkiem. Un kad mani mīļie un tuvie centās mani izvilkt no šī ārprāta, es pretodamās, kritu vēl dziļāk. Tu aizvien vairāk izrādīji savu vienaldzību, es aizvien vairāk, ar saviem izgājieniem, centos piesaistīt tavu uzmanību, dabūt Tevi atpakaļ. Bet tu aizvien vairāk attālinājies. Es biju vāja, dumja, viegli ievainojama un.. Tu biji tas, kas mani tādu padarīja. Tad, tev kļuva garlaicīgi, un tu iedomājies atgriezties manā dzīvē. Atgriezies, tik skaistā veidā. Ar solījumiem mani mīlēt, nekad neaizmirst, un būt kopā mūžīgi. Tas turpinājās, kādas pāris nedēļas...un tad.. pēkšņi man neko nesakot, tu aizbrauci prom. Uz citu valsti. Neko nepaskaidrodams. Es cerēju, ka tu drīz atgriezīsies. Bet tu neko nesolīji. Tu pat neprasīji lai es tevi gaidu. Es cietu. Es raudāju, pārdzīvoju. Un kritu. Aizvien dziļāk kritu bezdibenī. Un es cerēju, ka tu atgriezīsies un izglābsi mani. Es taču, tev atdevu savu sirdi, tu to salauzi tūkstoš mazos gabaliņos un atdevi atpakaļ. Saplēstu. Nekam vairs nederīgu. Es, labprāt būtu iegādājusies jaunu sirsniņu, bet saproti, viņas veikalā nevar nopirkt. Un ļoti, labi, ka nevar. Jo, ja varētu, tad es tev viņu atkal būtu atdevusi, lai tu atkal varētu paspēlēties, salauzt un atdot atpakaļ.!
Dzīvoju un cietu. Dzīve bez tevis, nebija dzīve. Es tevi gaidīju atpakaļ. Es jutu, ka tu atgriezīsies, bet es nezināju KAD. Un tad tu pateici datumu. Es lidoju. Atkal es lidoju. Dzīve sāka likties tīri pieņemama. Es biju laimīga. Tu atgriezies. Tu gribēji ar mani tikties. Tu gribēji būt ar mani. Vismaz tu tā teici. Un tad.. Tad tu atradi VIŅU. Citu VIŅU, ne mani. TU mani iemainīji pret CITU. Kaut kādu vieglas uzvedības nakts tauriņu. Pat nebrīdinot mani, ka starp mums viss ir cauri. Tu vienkārši ieradies ar viņu, vietā, kurā mums vajadzēja tikties. Es nespēju pat paraudāt. Viss bija cauri. Es tevi tik ilgi gaidīju, un cerēju. Es atdevu sevi visu. Bet tu tik vienkārši visu izbeidzi. Es nebiju spējīga vairāk neko izdarīt. Mana saplēstā sirds, pārstāja eksistēt. Tā vienkārši sasala.. saplēstās vietas, sadrupa vēl mazākos gabaliņos, tik lielos kā smilšu graudiņi. Un izkaisījās pa pasauli. Es dzīvoju bez sirds. Es nejutu neko! Pilnīgi neko. Pat fiziskas sāpes. Tas turpinājās ilgi. Kad es lēnām centos saņemties, tik atpakaļ, salasīt izkaisītos smilšu graudiņus, man neprātīgi sāpēja. Es tevi ienīdu. Bet tad, es sapratu, ka ar to es nekur tālu netikšu. Es tev piedevu. Man tas tik ļoti sāpēja, bet es TEV piedevu. Un tik un tā cietu. Jo vairāk, es centos izrāpties no bezdibeņa, jo vairāk man sāpēja. Man tas likās pretīgi. Es negribēju, lai manas sāpes, rastos no tevis, es centos tās ietekmēt pati, fiziski. Es neko nejutu. Bet, es zināju, ka es lēnām atgriežos uz pareizā ceļa. Rētas uz rokām, ir vēl joprojām. Bet tās sadzīs. Tāpat, kā mana sirsniņa. Visi smilšu graudiņi ir gandrīz atrasti, tagad tikai jāsalīmē kopā.
ES TEVI NEMĪLU. Un jūtos brīva. Mani nekas vairs nesaista no šī murga.
Tavs nakts tauriņš, aizlidoja labākas dzīves meklējumos. Un tagad tu atkal esi uzradies manā dzīvē. Es gandrīz atkal pieļāvu kļūdu. Bet es to apturēju. Un tas ir labi. Tu atkal domā, ka viss izdosies, bet NĒ! Nekas vairs neizdosies. Nekas, nekad vairs nebūs kā agrāk. Es TEVI VAIRS NEMĪLU. Tu neesi manis vērts. Un nekad neesi bijis. Tagad es varētu paspēlēties ar tevi, bet nē. Pietiks. Es to nedarīšu. Es nenolaidīšos tik zemu  Man tevi nevajag. Es esmu izaugusi. Tu biji man brīnišķīga dzīves skola. Paldies tev par to  Bet tagad pietiks. Laiks laiku tērēt lietderīgāk. Tu neesi priekš manis. Meklē kaut ko citu. Jo man pieder visa pasaule. Es varu dabūt jebko. Un es arī to izdarīšu. Lai veicas  Jo man tik tiešām veiksies! Paldies, par visu! Es esmu laimīga. Es atkal esmu stipra. Un es atkal esmu priecīga, laimīga. Es atkal staroju. TU mani nesagrāvi. Tev tas neizdevās. Un tas neizdosies nevienam. Mana dzīve ir brīnišķīga. Es mīlu savu dzīvi. Es mīlu sevi. Es mīlu visu pasauli. Paldies 