Visu laiku negribas neko teikt jo nemāku neko teikt.
Bet Jurģis Liepnieks žurnālā Klubs izteica ko es domāju:„Kurš gan nepazīst šo pretīgi rūgto riebumu? Apnicis. Līdz fiziskam nelabumam pieriebies. Visa šī pretīgā ikdiena, sadzīves rūpes, steiga, sīkie konflikti, garlaicīgie pienākumi, muļķi, vienmuļība, bezcerība un bailes no pilnīgās skaidrības..." viņš raksta.
Un es saku:
Nenovēlu nevienam nevarēt neko mainīt.
Nenovēlu nevienam kļūdīties un ļaut citiem bojāt kaut ko dārgu.
Nenovēlu nevienam pavasari neizdzīvot, bet gan pavadīt skumjās, ilgās un nepanesamā mācību nastas spiedienā.
Nenovēlu nevienam neizdzīvot dienas, bet cerēt ka tās ātrāk paies...

Bet visādi citādi priecīgu pavasari!