Es raudu un nemaz nezinu ko lai iesaak, man mašīnu atkal nevar iedarbināt, vai viņi mani tur piečakarējuši servisā vai kā bet es jūtos totāli nelaimīga un man asaras birst, visu klaviatūru nopuņķoju, un man gribas dauzīt kaut kādus traukus, ja ne mašīnu, un lamāties uz dievu vai kas tas ir, kas liek cilvēkiem mocīties.

 

tā jau ir kad, tu liec kaudzē kaut kādas lietas, liec liec, itkā viss ok, bet vienā brīdī viena mazītiņa lietiņa, spalviņa kaut kāda izrādās tas graujošais spēks kas tevi sabrucina! Un ja es līdz šim neraudāju, tad nevis tapēc ka nebioja par ko, bet tapēc ka turējos. Tas man liekas tik negodīgi, tik ļauni, es nespēju aptvert vnk, ko es varu mocīties, nahuj viņi mehāniķi jobanie neredz kas man ar motoru, kā viņi var sataisīt tā kad man pēc 3 dienām mašīna vnk nomirst! Es nespēju aptvert to, bet tas vēl pohuj, tas nekas ka netieku un to drāzto darbu, kur man besī, vnk tapēc ka es nemāku vairs ar cilvēiem normālu valodu atrast, man besī ka es nespēju savaldīties, ka man blakus nav mans mīļotais cilvēks, bet kaut kur 300km tālu, besī ka man nav naudas nekad, ka vienmēr kaut kas trūkst, ka man tik daudz neizdarītu darbu skolā. Man besī ka man tik idiotiska skola, kad pasniedzējiem maksā par to ka viņi neko nedara, bet liek mums rakstīt tikai referātus, vai kontroldarbus un saņem par to lielo naudu. Man nav pret viņiem NEKĀDAS cieņas. Bet tad atkal iert tie pārējie, kas kaut ko dara, tjipa stāsta, bet ir tik veci ka liekas kaut dzīve par viņiem apžēlotos un viņi nomirtu, un tad ir tie kas nav veci, ir šusmīgi gudri un kruti, un tad kad tu pajautā savu lūzerīgo studenta jautājumu, tu sāc nožēlot ka esi piedzimis tāds daunis. Nē nu man jau vienalga, es savu viedokli viņiem tā arī pasaku, bet vnk sakrājies jau ir tik daudz. Man jau pašā saknē nepatīk šīs pasaules uzbūve, visas tās uzpūstās lietas kas te izdomātas, likumi, krutie cilvēki, nahuj visus.