Sabeidzis līdz kapsētai ir maz. (nē, nu sajuiņa ar sniega lāpstu katru gadu, protams, bet tas jau tālu un uz mums neattiecas).

Ar 'kā es tagad skriešu' pabojātas locītavas līdz vajadzībai pie ārsta, kas pasaka 'oi, nepareizi skrēji, vēlams izvēlēties citu sporta veidu' (un par spīti ārsta diagnozei, pēc pāris mēnešiem skriešana atkal) netrūkst arī cibiņos. Pie tam mēreni aktīvos cibiņos. Nezinu gan kuras no viņām pazīsti personiski, bet ir, ir.

Ja piesummē lieko svaru klāt, tad ar skriešanu neatgriezeniski locītavas ļoti ātri sabeidz. Jebkura sporta trenera rakstiņus par skriešanu palasi.

Tas, ka 30gadnieki ne vienmēr līdz ārstam aizvelkas, kad vajadzētu, ir vēl viens iemesls 'personiski nepazīsti'.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jā, man pašai kaut kā vienmēr šķitis, ka elementāra piesardzība nozīmē slodzes ļoti pakāpenisku plānošanu, kā arī magnija un glikozamīna dzeršanu, lai locītavas saudzētu. Jebšu arī ūdens var kļūt par indi, ja to neprātīgi lieto, taču vai nu tālab sludināt dehidratāciju kā glābiņu...

(Reply to this) (Parent)