mazzaķa un mazmurkšķa hronikas |
[16. Apr 2015|15:28] |
aizaizvakar ar abiem sīčiem stāvēju autobusu pieturā. "es esmu ļoti stiprs", mz klāstīja svešai tantei. "es varu pacelt ļoti lielus smagumus! es vēl neesmu gandrīz resns!"
mēs ar mazmurkšķi notālēm brīnījāmies. es neesmu mazzaķi ne ar priekšzīmi, ne jebkādā citā veidā uz tādu uzvedību mudinājusi. svešu cilvēku sabiedrībā uzvedos diezgan sociofobi - ne tikai nestājos attiecībās, bet pat turos pa gabalu. un vienmēr esmu brīnījusies par tiem bērniem, kas iet klāt runāties ar svešiem cilvēkiem. pilnīga citplanēta.
reiz kādā ārstu uzgaidāmajā telpā lasīju kādu žurnālu. tur bija stāstīts, ka mātes, kurām pašām nav drošās piesaistes, ir bezcerīgi nederīgas mātes, jo viņas savu bailīgo un pārpiesardzīgo uzvedību pārnes uz saviem bērniem, un ar to pilnīgi pietiek, lai arī bērni izaugtu bez drošās piesaistes.
tie psihologi gan laikam ir stulbi!
vēl daudz krāšņāku gadījumu redzēju mazmurkšķa pulciņu iestādē. tur mātēm jāgaida aiz durvīm, un parasti viņas tur sit klačiņu. mazmurkšķis bija sācis draudzēties ar vienu meiteni, un man likās, ka jāpārmij daži vārdi ar meitenes mammu. bet tā arī nepārmiju. viņa tik ļoti vairījās no sabiedrības, ka ne tikai nerunāja ne ar vienu, bet vispār stāvēja kāpņu telpā. viņa nekad nesēdās uz sēžamsoliņa, ja kāds cits tur jau bija, kaut vai metra attālumā.
bērns sākumā uzvedās tāpat kā māte - it kā citu cilvēku tuvumā nemaz nebūtu. it kā viņi atrastos aiz stikla sienas. bet ļoti drīz viņa sāka vētraini ietusēt ar pārējiem bērniem. izskatījās, ka piecu gadu atrašanās gluži vai sociālā izolācijā (bērns dārziņos negāja, māte īpaši no mājas ārā negāja) viņai neko nebija skādējusi. aktīvs, saprātīgs, draudzīgs un patīkams bērnelis. (mātei ar meitu bija ļoti labas attiecības, un droši vien tas izskaidro to, ka ar bērnu viss bija kārtībā.)
=======
starp citu, es pirms dažiem gadiem daudz rakstīju par mazmurkšķi (tagad 7.8), kas līdz 4 gadu vecumam vispār nerunāja ar regulāri satikto ōpapu un vēl 5 gadu vecumā mēdza slēpt seju man drēbēs, ja svešs cilvēks mēģināja ar viņu runāt (viņai tas netikai liegts; neuzspiedu nekādas sociālas darbības).
turpinājums ir interesants. pirmās klases sākumā viņa teica, ka jādraudzējas ar visiem, un nevajag meklēt kaut kādu vienu īpašo draugu. drīz noskaidrojās divas labas draudzenes un viena ļoti laba draudzene. un sirdsāķis. kādudien es aizgāju pakaļ meitai, bet viņa man nedeva roku; māju virzienā viņa devās sadevusies rokās ar ārkārtīgi daiļu puisi. mēs ar puiša vectētiņu slājām nopakaļ. patiesībā viņai tas Gabriels tā īpaši nemaz nav sirdī iekritis, bet priekš ietusēšanas labs diezgan. reiz viņa teica, ka viņai vispār Gabriels vairs nepatīkot, jo viņš "sāk mīlēties Agatē". bet šā vai tā, viņi ir saldais pārītis vēl aizvien, kopš septembra.
starp citu, mm un Agate ir labākās draudzenes. viņas abas arī ir tādas kā teicamnieces. tas ir interesanti Gabriela sakarā. viņam pašam ir vidējas atzīmes. sanāk, ka viņam ir vājība uz gudrām sievietām. vai arī uz tādām, kas nepareizi izrunā burtu "s" (šī kompānija kopā gāja pie skolas logopēda).
patiesībā mazmurkšķim daudz labāk patīk divi zēni mūzikas skolā. viens ir ļoti aktīvs, un savācis mazmurkšķi sev. rokās sadevušies gan nestaigā, bet kaut ko bubinās kopā. citas mātes nāk un ziņo, ka šiem esot ķīmija.
tā, lūk. ja es mm mājskolotu, nespētu šādas izklaides nodrošināt. visur viņa atrod zēnus, kas grib ar viņu draudzēties. dzīve nokārtota, tā teikt
=====
uz šī fona ir ienākusies problēma ar mazzaķi (5.2). viņš ir izņemts no bērnu dārza, jo no tā nebija nekādas jēgas. viņš tur tikai sēdēja kaktā un rotaļājās ar kādu vienu mantu, nekādas nodarbībās nepiedalījās, un tad pēc tam mājās tusēja līdz pusnaktij (jo ar varu dienas vidū gulināts), kamēr citi sen jau gulēja. turklāt uz šo bezjēdzīgo nodarbi viņš pēdējā laikā tā pretojās, it kā viņu vestu uz ešafotu. bērnu sabiedrība kā tāda viņu īpaši neinteresēja. es reiz agri izrakstījos par to http://klab.lv/users/kihelkonna/389355.html
ja arī kāds bērns ar viņu gribēja spēlēties, viņš drusku paspēlējās pretī, bet tad aizgāja darīt kaut ko interesantāku.
izņemot viņu no bērnudārza es neko nezaudēju, jo pēc 5 gadu vecuma sākas iestāšanās prioritāte, un pie vajadzības viņu var viegli iedabūt atpakaļ. viņš tiek vests uz praktiskās estētikas skolu un tamlīdzīgi.
pēdējo pāris mēnešu laikā viņš ir mainījies. pēkšņi viņam vajag sabiedrību. viņš saka "paspēlējies ar mani" (līdz šim tādas frāzes viņa leksikā nebija). bet īsti nav, kas ar viņu spēlējas. es daudzmaz mēģinu iesaistīties, bet lāgā neiekļaujos. laukos visi bērni ir vecāki, turklāt pieraduši, ka viņš pat nenāk tuvumā un spēlējas viens pats. mēģina no tāda sīkā atšūties. dažreiz viņš dabū spēlēties ar septiņgadnieku brālēnu, bet arī tas cenšas no sīkā atšūties, jo ar vienaudzi mazmurkšķi interesantāk. mazmurkšķis dīc, kad saku, lai ņem mazzaķi līdzi, jo arī tur laukos viņai ir puisis vienaudzis gandrīz sirdsāķis.
būs ka jāpieraksta mazzaķi atpakaļ dārziņā. bet citā; iepriekšējais bija tik slikts, ka jādomā, ka otra tik slikta dārziņa pasaulē nav, un citi var būt tikai labāki.
====
tas viss, protams, neizslēdz to, ka 38 gadu vecumā mani bērni ies pie psihoterapeita un gadiem ilgi ārstēs traumu vārdā māte. |
|
|