| mazzaķa hronikas - godaprāts |
[26. Jul 2013|11:19] |
varētu teikt, ka mazzaķim (3.5) lāgā nav godaprāta. piemēram, viņš uz attiecīgu vaicājumu atbild, ka vairāk biksēs vairs nekad un nekādi nečurās, bet pēc maza laiciņa tankš un bikses pilnas. kaut arī es paužu, ka tā nu nevajadzētu, viņš atnāk un izpalīdzīgi paziņo "es piečurāju un piekakāju bikses", kaut gan tās ir tikai piečurātas.
pēdējā laikā gan ar biksēm problēmu nav.
bet tāpat citos gadījumos. ja viņš ir izdarījis vai dara ko nepareizu (piem., sit māsu, ņem viņai kaut ko nost) un kāds aizrāda, tad viņš zina, ka jāsaka "vairāk tā nedarīšu", bet viņš zina, ka tas jāsaka tikai tāpēc, lai pieaugušie temporāli atšūtos. šie "nē" vai "jā" neuzliek pilnīgi nekādus tālākus pienākumus.
aizvakar viņš bija paņēmis vēdekli (senča no Korejas vesto) un to lietoja kā lāpstu. pievācu un teicu, ka ar vēdekli vajag vēdināt gaisu, nevis rakt zemi. neraksi vairāk zemi ar vēdekli? jā, nerakšu, atbildēja mz, atdabūja vēdekli un tūlīt pat sāka rakt zemi. sadomāju izpausties garāk un teicu - tu taču apsolīji to un to. man nepatīk, ka nepilda solījumus.
mz izbrīnīti: tev nepatīk soliņš?
droši vien dīvaini, ka es par to brīnos tikai pie otrā bērna. ar mazmurkšķi biju ietrenējusies i nesarauties pie nokritušas bļodiņas vai dīvānā izlieta jogurta, jo mm šādus negadījumus stipri pārdzīvoja un man bija nevis jānorāda uz viņa vainu un jāiesaka citreiz uzmanīties, bet skarbākos gadījumos jāmetas mierināt, ka katram tā var gadīties un tamlīdzīgi. tā kā manis pašas audzināšanā ir, iespējams, par daudz lietota kaunināšana un vainas norādīšana, kā rezultātā pie ikvienas savas kļūdas vai neveiksmes domās nošaujos, pakaros un emigrēju, un pēc tam šo kļūdu rūpīgi noslēpju un gadiem ilgi perēju, tad man likās nozīmīgi mazmurkšķi pasargāt no šādas lūzerības. man par lielu izbrīnu tas šķiet sanācis; viņa patiešām pārāk nepārdzīvo par savām kļūdām. vismaz ne tā kā es. tagad brīžiem tīri vai gribas norādīt un atkārtoti iebāzt degunā kā sunītim, kuru ar purnu berzē savā peļķītē, bet tad atzīstu, ka tādas vajadzības nav, un te brēc tas, kā pati savulaik tiku audzināta.
varbūt ir kaut kāds kritiskais vecums, kurā to nenormālo vainas apziņu ir viegli ieaudzināt, un mazmurkšķim (6.1) tas ir laimīgi pāri. tagad attiecībā uz kļūdām viņa ir gandrīz kā citi bērni.
ģimenē, pie kuras es esmu piestiprinājusies, ir pilnīgi cita attieksme pret kļūdu atzīšanu nekā manējā. ja vīratēvam sanāk kaut ko izdarīt nepareizi, tad viņš pie kopīgā ēdamgalda to izstāsta un rosina diskusijas par to, kā varēja no nelāgā rezultāta izvairīties; ko varēja darīt citādāk un ko vispār varētu no šitā mācīties. tāpat viņi necenšas citam iebāzt degunā viņu kļūdu; svarīgāk ir domāt, ko darīt tālāk. kamēr manējie par tādu pat kļūdu nerunātu pat vieglas spīdzināšanas apstākļos. man sākumā bija izbrīns, ka vispār var neslēpt savu kļūdu. šāda attieksme pret kļūdām, protams, ir daudz veselīgāka, jo veicina daudz lielāku atvērtību uz jauniem projektiem. tā vispār ir labākā īpašība, kas ir šajā ģimenē.
==
citādi - mz ir sācis likt lego, un ir gatavs to darīt ilgi un viens pats. tas atceļ manas nesenās vaimanas par mz nezīmēšanu, jo lego arī ir pirkstu treniņš. re, vajag tikai pavaimanāt cibā un viss notiek. agrāk viņš tos lego drusku paknibināja un tad sāka bērt sev uz galvas un finālā sasvieda zem mēbelēm.
==
mums ir visādas filozofiskas apspriedes. līdzīgi kā vairumam šā vecuma bērnu viņam bija novērojumi par laika iešanu, bet es ieskaidroju, ka laiks iet tikai vienā virzienā. ilgi viņš par visiem jautāja, vai tie kādreiz ir bijuši bērni. pašlaik ir tā, ka viņš piekrīt, ka visi kādreiz ir bijuši bērni un visiem katrā dzimšanas dienā paliek par vienu gadu klāt, un ka bērni kādreiz izaug lieli. bet viņš saka, ka viņš gan neaugs lielāks, jo viņš ir trīsgadnieks un viņam ļoti patīk būt par trīsgadnieku. viņš vēl piebilst, ka neaugs lielāks tāpēc, ka viņš neēd zupu (tiešām neēd, nekādu). vēl viņš uzskata, ka dzimšanas diena ir ēdiens ar konfektēm iekšā. skaidroju viņam tā un šitādi par dienām, gadiem un par dzimšanas dienām. viņš vairumam piekrīt, bet pēc tam izrādās, ka viņš tik un tā domā, ka dzimšanas diena ir ēdiens, un lieldienas arī.
==
pa laikam viņš mēdz nobērt rindu ar jautājumiem, apmēram tādiem:
vai tev ir smadzenes? vai tev ir kauli? vai tu esi sieviete? vai tu kādreiz biji bērns? vai tev ir krāniņš? vai tev ir meiteņu čuriņa? vai tu esi resna?
nevaru vien sagaidīt, kad viņš ar šādu jautājumu sēriju vērsīsies pie citiem radiniekiem vai, piemēram, kaimiņiem.
==
kaut arī mazzaķis ir "suņi rej, bet karavāna iet tālāk" tipiņš, man liekas, ka dzīve ar divām HSP* sievietēm viņu ir ietekmējusi. viņš izrāda iejūtību pret tiem, kuriem dara pāri, un to izrāda vairāk nekā citi neHSP puikas. reiz, piemēram, kopā ar dažādu vecumu puikām skatījāmies filmu, kurā bija sakombinēti visi leduslaikmeta vāveres piedzīvojumi. epizodēs, kur vāvere kārtējo reizi tiek tā saspiesta vai sadauzīta, ka viņai būtu sāpīgi jāsašķīst, visi pārējie puikas gardi smējās, bet mz vienīgais satraucās par vāveri. es nezinu, vai tā ir labi vai slikti, bet tā ir.
==
un vēl jādokumentē mz skaistākā valodas kļūda. katrs apēž savu jogurtiņu. pagaidi, es vēl ēžu. Imants apēž visas ērkšķogas.
mēs ar mazmurkšķi dažreiz krītam kārdinājumā un pa kluso veidojam visvisādus teikumus, kuros ir "ēž".
* http://klab.lv/users/kihelkonna/tag/hsc |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}