Ai, nu man it kā bērnībā zīmēt patika, ķēpājos vienā laidā ar zīmuļiem un flomīšiem, vēlāk, kad atļāva - arī ar akvareļa un guaša krāsām, bet rokraksts bija briesmīgs, līdz apmēram 13 gadu vecumam pati ne vienmēr varēju salasīt, ko esmu uzrakstījusi. Turklāt, neskatoties uz laimīgo ķēpāšanos mājās, skolā izrādījās, ka zīmēt es nemāku, kompozīcijas man nepadodas, zīmēšanas stundās es pelnīju trijniekus, puņķus un asaras slaucīdama. Vēl lielākas šausmas par zīmēšanu bija glītrakstīšana un darbmācība, vēlāk - mājturība.
Tomēr no garīgās atpalicības esmu patālu, Universitāti pabeidzu bez kādas vainas, arī vajadzīgās motorikas prasmes, ieskaitot normālu rokrakstu un spēju adīt & tamborēt esmu dzīves laikā uztrenējusi, vārdu sakot - tā motorikas teorija galīgi nav universāla, kā mēs no manas necilās personas piemēra redzam.

(Reply to this) (Thread)

es nešaubos par tavu garīgu neatpalicību, tāpat kā par savējo :)
un tāda motorikas teorija nemaz nav, ir čupa mītu. un IQ rēķinot fine motor skills ir viena no sastāvdaļām, tātad tā tieši ietekmē rezultātu, bet izšuvējas tiešām nedominē Nobela prēmijas laureātu sarakstos.

bet mani mulsina tas, ka apmēram 2 gadus no bērna tiek prasīta gandrīz tikai pirkstu vingrināšana, zīmēšana un līmēšana kā vienīgais dzīvē vajadzīgais. lasīt un rēķināt oficiāli viņiem māca tik lielā vecumā, ka smadzenes gandrīz jau sākušas apkaļķoties (joks). divus gadus visās pirmsskolas iestādēs viņam būs jāuzzina, ka viņš ir pilnīgi bezcerīgs un neko nejēdz (jā, dejot arī viņš atsakās) un ka viss, ko pieaugušie no viņa grib, ir tas, kas viņam nepatīk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ko lai saka, droši vien pirmsskolas iestādes ir standartizēts ļaunums.

(Reply to this) (Parent)