nu jā. skatoties, kā mazmurkšķis atkārtoti klausās vienu un to pašu angļu valodas frāzi un tēmu atcerējos, kā pati mācījos angļu valodu. sāku to 23 gadu vecumā, pirms tam nesapratu pat ailavjū. pirmajā nodarbībā bija filma, mums nodiktēja frāzes, pierakstīju, iemācījos. haudujudū, mai neim iz. nozīme vārdiem kopā un atsevišķi. katru dienu iemācījos kādu desmitu vārdu, dažos periodos vairāk. ja bērna vārdu krājums nepilnos 3 gados ir 500 - 1000 vārdu, tad pāris mēnešos jau sasniedzu divgadnieka vārdu krājumu un gramatiku. tiesa, vēlāk maldīgi cerēju, ka mana valoda uzlabosies caur socializēšanos (bija tādi apstākļi) un tas galīgi nedarbojās. un papildus barjera dēļ tā, ka pieaudzis cilvēks tomēr nevar komunicēt divgadnieka valodas līmenī.

tomēr ticu, ka vajag agri valodas mācīties. pēc maniem novērojumiem - tie, kas pirms skolas iemācījās kaut vai krievu valodu pagalmā (es nē), tie vēlāk apguva arī angļu, zviedru un tamlīdzīgi. bet varbūt viņiem gāja vieglāk tāpēc, ka ja jau viņi vienu valodu iemācījās socializējoties, tad uz to viņiem bija ķēriens arī vēlāk.

no šiem pētījumiem - patīkama ir ziņa, ka neviens nav par vecu. citādi tiek pilināts, ka ja tu neesi divgadnieks, tad esi svešvalodām norakstīts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vajag agri mācīties arī tā akcenta dēļ (lai pēc tam varētu pateikt daudzveidīgākas skaņas pareizi). Piemēram, ir mandarīnu valodas skaņas, ko es protu pateikt krievu valodas dēļ, bet kuras, piemēram, franči, nevar... Es, savukārt, nevaru izrunāt to franču r, kuru vidusmēra latviešu bērns Luksemburgā un Beļģijā ta iemācās, ka ir īpaši jāmāca izteikt latviešu r.

(Reply to this) (Parent)