| hsc 2 - 4. kauns, disciplīna, disciplinēšana, runāšana par jūtīgumu |
[10. Jul 2012|21:43] |
turpinājums par hsc. tas attiecas tikai uz hsc.
iepriekšējās sērijas te
http://klab.lv/users/kihelkonna/299912.html
http://klab.lv/users/kihelkonna/302730.html
http://klab.lv/users/kihelkonna/298549.html
http://klab.lv/users/kihelkonna/290740.html
http://klab.lv/users/kihelkonna/290134.html
============= 2. samazināt kaunināšanu. 105
vaina vai kauns? šīs divas lietas ir pilnīgi atšķirīgas. vainas apziņa pievērš domas negadījumam un tam, ko varēja darīt citādi un kā to labot. nu, kļūdījos, un mana konkrētā vaina ir tāda un tāda. kauns ir sajūta, ka visa vainīgā persona ir slikta. tas, kurš jūtas vainīgs, ķeras pie aktīvas darbības, lai kļūdu labotu. tas, kurš kaunas, ir pasīvs un bezpalīdzīgs. nokar galvu, sašļūk un izskatās pēc tāda, kas grib izgaist, un jūtas briesmīgi.
neviens nejūt kaunu vai vainu visu laiku. bet dispozīcija uz vainu un kaunu var kļūt par personības iezīmi. daži cilvēki to jūt gandrīz visu laiku.
dažādās kultūrās atšķiras attiesme pret kaunu. Ķīnā, Japānā kaunināšana ir izplatītāka. kauns palīdz cilvēkiem sadarboties un darīt pareizās lietas. te gan kauns, gan lepnums ir atkarīgs no citu cilvēku domām par attiecīgo indivīdu. atšķirībā no ASV, kur tās ir īpašības pašas par sevi un mazāk atkarīgas no citu cilvēku viedokļa. kā rezultātā ASV cilvēkiem nereti ir nereāli augsts vai nereāli zems pašnovērtējums.
kultūrās, kur bērnus audzina, lai viņu būtu neatkarīgi, kauna jušana ir pati par sevi apkaunojoša. tātad kad hsc jūt kaunu, viņš kaunas vēl arī par to, ka kaunas.
ir dabiski just kauna brīdi, ja gadījies ievārīt pilnīgas ziepes. taču hsc ļoti viegli tiek pie šī kauna. tā ir daļa no tā, kā viņš mācās, jo kauns efektīvi palīdz neatkārtot tās pašas kļūdas nākotnē.
kauna sajūta ir ļoti, ļoti nepatīkama. sevišķi intensīvos gadījumos kauns var radīt izmisīgu naidīgumu pret sevi vai citiem. uz kaunēšanos tendēti cilvēki jūtas kā ieslodzīti kopā ar apziņu par savu neizturamo sliktumu.
=== neizveidot dispozīciju uz kaunēšanos
1. nevajag kļūt tik esktrēmam, ka neaizrādīt uz hsc kļūdām. zinātnieki ziņo, ka līdzīgu dispozīciju uz kaunu bērniem veido divi gadījumi - stingra disciplīna un nekāda disciplīna. otrā gadījumā bērniem rodas sajūta, ka viņi neko nevar pareizi izdarīt un vispār ir bezcerīgi.
2. paskaties uz sevi. daudzus vecākus ir audzinājuši vecāki, kas lietojuši kaunināšanu kā disciplinēšanas metodi. "skaties, idiot, ko tu izdarīji. vai tu vispār vari ko pareizi izdarīt? tu vienmēr izlaisti pienu. ko cilvēki padomās?" cilvēki nereti neapzināti atdarina savus vecākus.
3. nebūvē lielas ekspektācijas attiecībā uz hsc nākotnes sasniegumiem utt.
baudi sava bērna šodienu un nedomā tik daudz par nākotni. ja tavs bērns apgūs tavu uzspiesto profesiju un sapratīs, ka tā viņam neder, viņam būs stiprs iemesls justies nederīgam.
runājot par nākotni labāk apspriest, kas viņam (un ne vecākam) varētu labāk patikt, ko viņš gribētu sasniegt un tā tālāk. pats savas cerības liec pie malas.
4. nesalīdzini. fokusējies uz katra bērna stiprajām pusēm, bet nesalīdzini viņus. kaunināšana: kāpēc tu nevari vienkārši piecelties un runāt klases priekšā tāpat kā Sems? novērtēšana: Semam labi padodas runāšana klases priekšā, bet tu dabū A atzīmes visos savos rakstu darbos.
5. nekādu ķircināšanu un izsmiešanu. ...
6. pārliecinies, lai bērns nejūtas izraisījis kādas ģimenes problēmas. "mamma un tētis izšķīrās jo ar mani ir tik grūti. māsa saslima, jo es biju dusmīgs uz viņu".
izskaidro problēmu cēloņus bērnam - vecumam atbilstošā veidā.
============================3. disciplīna
kā izaudzināt bērnus, kas atšķir labu no slikta?
kas ir tikums? uzvesties labi iekšēju iemeslu dēļ. nezagt arī tad, kad droši zināms, ka neviens nepieķers.
bērns vislabāk ielāgo pamācības tad, ja tās nav pārāk maigas un pārāk skarbas. ja ir par maigu, vinš neņem vispār galvā un dara tālāk, lai cik tas vecāks turpina vaimanājoši atkārtoties. ja aizrādījums ir pārāk negants, tad bērns pēc tam atceras vien sodu, bet tiešām nespēj atcerēties, par ko tas bija.
pētījums. kā temperaments ietekmē labas uzvedības mācīšanos.
1. pētniece novēroja ļoti mazus bērnus un secināja, ka pavisam jauni hsc uzvedas manāmi labāk nekā citi (internalized morals). vieni būdami un bez jebkāda riska tikt pieķertiem viņi būtiski retāk darīja to, ko viņiem vecāki bija pieteikuši nedarīt.
2. tā pati pētniece bērnudārzniekiem demonstrēja kaut kādu mantu, kas cita starpā bija ieplīsusi. daži bērni ievēroja plīsumu un par to interesējās.
3. pavisam citā dienā un citā situācijā novēroja tos pašus bērnus. tie, kas bija ievērojuši plīsumu (iespējamie hsc) arī vairāk pārdzīvoja, kad gadījās nosmērēties vai kaut ko saplēst.
***
te nu atceros testu, ko ieciboju pirms gada. http://klab.lv/users/kihelkonna/206220.html
vai tu spēlējies ar uguni PIRMSSKOLAS vecumā?
trīs cilvēki (11%) atbildēja "nē, jo zināju, ka mazi bērni nedrīkst spēlēties ar uguni". tagad zinu, ka divi no viņiem ir hsp pēc testa rezultātiem; trešo labi nepazīstu.
upd.
arī trešā persona adzinās esam hsp pēc pilnas programmas.
***
4 tālāk šī pati pētniece pētīja piecgadīgus hsc. eksperimentos, kur bērns drīkstēja pārkāpt likumus un melot bez riska tikt pieķertam. tipiskie hsc dara šos nedarbus retāk nekā pārējie. bet 5 gadu vecumā tas bija spēkā vienīgi tiem, kuriem bijusi maiga audzināšana, līdzīga te viscaur aprakstītajai. resp pamācīšana nebija pārāk nemanāma vai pārāk skarba.
nu tātad - maigi. nekādas kaunināšanas, iepēršanas, nekādu nemīlēšanas draudu. HSC parasti pietiek ar balss toņa maiņu.
arī hsc kļūdās. un pārkāpj likumus. bet parasti viņi paši par to vēlāk pārdzīvo un tādējādi soda paši sevi. vecākiem parasti pietiek ar aprunāšanos.
=== nedisciplinētības novēršana
laikus izskaidrot uzvedības noteikumus dažādās vietās un kas no bērna tiek sagaidīts. piem., kā jāuzvedas restorānā.
bet necerēt pārāk daudz. ar hsc mēdz būt tā, ka viņi uzvedas tik labi kā mazi pieaugušie. un tad pēkšņi viņi izstrādā kaut ko savam vecumam atbilstošu vai krīt parastajā histērijā. un tad pieaugušie reaģē daudz skarbāk nekā vajadzētu (overreact). un daudz skarbāk, nekā ja tādas pašas kļūdas gadītos parastam nehsc bērnam. jāuzmanās. pazemini ekspektācijas.
tas pats var gadīties, atstājot hsc cita pieaugušā uzraudzībā. pieaugušajam izskaidrot, ko no šī bērna var sagaidīt (lielisko uzvedību katrā laikā var pārtraukt raudāšana vai histērija un pieaugušajam nav tāpēc jāsāk bērnu pārmācīt).
plānošana. pirms viesiem novākt iemīļotās mantas. laikus brīdināt bērnu par gaidāmo. utt.
=== hsc kļūdu labošana, pa soļiem
1. kad bērns satraucies (raud, histērija), vispirms nomierinies pats, tad mierini bērnu. iemeslus var pārrunāt vēlāk.
2. uzklausi un jūti līdzi. ...
ja bērns mānās vai noklusē, necenties izdabūt patiesību līdz pēdējam. "es īsti nezinu vai ticēt tev vai auklītei. lai mēs varētu viens otram uzticēties, ir svarīgi teikt patiesību. ja tu nevari, tad es ceru, ka vēlāk tu pateiksi, kāpēc tas bija tik grūti."
3. atgādini labas uzvedības noteikumus un izskaidro to iemeslus.
4. izlem par tālāko. vai vajag ko labot, atvainoties?
5. apspriest ar bērnu nākotnes darbības. "kad tu esi tik dusmīgs, ka gribi man sist, tu vari pateikt, ka gribi man sist. vai sist spilvenam un iedomāties, ka es esmu tas spilvens."
"nākamreiz mēs to darīsim citādāk, vai ne"
nevajag runāt par daudz, bet nevajadzētu ielaist tādas situācijas, ka kāds hsc nesaka, ka auklīte viņu sit, jo grib būt labs bērns.
un neaizmirst, ka pat ļoti mazam hsc aizrādīšana var radīt kaunēšanos. der piebilst "tas nekas, mēs visi kļūdāmies" utt.
=== kad pa nopietni vajag disciplinēt
1. sekas īsas, maigas un saistītas ar uzvedību. nejaukt disciplinēšanu ar sodu.
2. konsekvence. ja solīji, ka par atkārtotu speršanu būs jāsēž tālajā krēslā, tad izpildi to. neatkārto brīdinājumu. tomēr galvenais ir nevis ieviest kārtību, bet nokļūt tuvāk bērnam un nomierināt viņu.
...
=== kad hsc zog vai melo (tas notiks)
nevajag uzreiz smagi sodīt. svarīgs ir nevis sods, bet tas, lai bērns atcerētos mācību. izstāsti, kas notiks, ja visi zags. bet ka katrs kādreiz kļūdās. par kārdinājumiem, kādi ir pieaugušajiem (iebuktēt svešu mašīnu stāvvietā un aizbraukt), un kāpēc mēs tiem neļaujamies.
neradi situācijas, kurās bērnam ir jāmelo, lai izvairītos no soda. nevis "vai tu paņēmi cepumus", bet "daži cepumi ir pazuduši, kamēr biju virtuvē. tu zini, ka es negribēju, lai tu tos ņem, un ko lai mēs tagad darām, lai tu neņem lietas, ko esmu lūgusi neņemt?". ar hsc labāk nelietot vārdus "melot" un "zagt".
== kad konflikti pieaug
lietas mēdz iziet no kontroles, histērijas un nepaklausība var notikt katrā vecumā.
...
pēc nomierināšanās pārejiet uz saprātīgu, cieņas pilnu diskusiju. sajūtas un vēlmes nekad nav nepareizas; nepareizs var būt tas, kā mēs tās paužam, kā uzvedamies un kā pastāvam uz savu.
- es redzu, ka tev tas nepatīk. vai vari pateikt kāpēc?
- ja tev nepatīk ģitāras pulciņš, vai ir kāds cits pulciņš, uz kuru tu gribētu iet?
- agrāk tev patika nodarbības. kāpēc tev tās tagad nepatīk? kas ir mainījies? varbūt varam aprunāties ar skolotāju vai atrast kaut ko citu.
- es negribēju tevi apvainot, un es gribētu, lai tu savu patiku vai nepatiku izteiktu mierīgā, pieaugušā veidā. apsolu, ka klausīšos un mēs atradīsim risinājumu.
centies vienoties par robežām un pienākumiem, kuriem bērns piekrīt, un par sekām neievērošanas gadījumā.
neizlem par sekām strīda laikā, apspried to vēlāk.
=== nepaklausības iemeslu novēršana
pirmais likums - pēc iespējas respektēt bērna vēlmes, jo tad viņš respektēs tavējās.
...
pēc iespējas agrāk iepazīstini ar atbildību par savu rīcību. piem., neizgulēšanās vai kaut kā aizmiršanas sekas.
=== no kā izvairīties
1. nestrīdies histērijas laikā. vispirms nomierinies pats un nomierini bērnu.
2. nedraudi ar nemīlēšanu
3. nedraudi ar globālām sekām. "tu nevienam nepatiksi, ja tā darīsi." "Dievs tevi sodīs."
4. bez vardarbības. vardarbība ir gan iekaustīšana, gan "tu idiot".
5. bez globālām instrukcijām. "uzvedies labi tajā mājā" un "skaties kur ej". jo tad visu laiku jāuzmanās un visu nevar izpildīt.
6. strīdu laikā nepiemini temperamentu. nevis "atkal tu esi tik jūtīgs", bet "tev nepatika tā garša? bet tev jādzer tās zāles. kā būtu ar kaut ko tās samaisīt? ".
7. neļauj hsc manipulēt citus ar savu jūtīgumu. ...
======== 4. prast runāt par jūtīgumu
vai par to runāt ar bērnu? agri vai vēlu viņi paši pamanīs, ka ir citādi. mēs varam palīdzēt uz to skatīties pozitīvi. ja nāksies šīs lietas apspriest ar skolotājiem, tad labāk, lai tās vispirms ir apspriestas ar bērnu, citādi viņš jutīsies aiz muguras aprunāts.
=== 4.1. kā apspriest ar bērnu
1. vecumam piemēroti. ...
2. ka viņš tāds nav vienīgais. kas vēl tāds ir.
3. stāsti, ka katram ir atšķirīgs temperaments. dažs ātrs, cits jūtīgs.
4. ja rodas problēmas sakarā ar jūtīgumu, fokusējies uz risinājumu un nevis īpašību.
5. nevaino raksturu pie neizdošanās. nesaki "tu pārdzīvo, ka viņi tevi atraidīja, jo esi jūtīgs". labāk fokusēties un pašregulācijas mācīšanu. "tu esi dusmīgs par to, ka viņi pret tevi izturējās. kas notika? kā tu domā, ko tu varētu darīt? ko tu nākamreiz varētu darīt citādāk? "
...
7. ja bērns žēlojas par savu jūtīgumu, pagriez to kā priekšrocību. es zinu, ka tev nav tik viegli spēlēt vijoli publikas priekšā kā Paulam, bet atceries, ka skolotāja tevi slavē, ka tu spēlē "tik jūtīgi". tas ir tas pats jūtīgums, kas tev traucē publiski uzstāties.
9. pastāti par citiem cilvēkiem, kas bijuši HSP, un kādi viņi bijuši bērnībā (kautrīgi utt.).
== 4.2. kā apspriest ar citiem
vispirms domā par cilvēku, ar kuru runā. vai vispār viņam vērts kaut ko tādu stāstīt?
- vai pietiks laika izstāstīt
- cik atvērts ir šis cilvēks jaunai informācijai? varbūt viņam liekas, ka viņam vienmēr taisnība, un viņš nemaz neieklausās.
- vai tev ir tiesības gribēt rūpīgu uzklausīšanu? piem., vai tu maksā šim cilvēkam par pakalpojumiem.
- vai tev ar šo cilvēku būs jāsadarbojas?
- vai šim cilvēkam ir vara pār tavu bērnu?
- ar ko šis cilvēks runās tālāk? vai informācijai jāpaliek konfidenciālai vai jānoplūst?
- kas vēl klausās? kāds, ko bērns pazīst un kas varētu nepareizi atstāstīt?
atšūšanās no piezīmēm
- tavs bērns ir tik kautrīgs.
- es domāju, ka viņš nav kautrīgs, ja ar kautrību domā baidīšanos par to, ko citi domā. viņam patīk vērot un pierast pie lietām. kad viņš būs gatavs, tad iesaistīsies. drīzāk viņš ir jūtīgs, nevis kautrīgs.
(ja tā ir)
- tavs bērns ir pārāk jūtīgs.
- man patīk jūtīgums. vai tev ir problēmas?
- kas viņam kait? citi bērni ...
- zinātnieki apgalvo, ka bērni ļoti atšķiras pēc tā, ko viņi grib ēst, valkāt, darīt vasarā, ... . tas atkarīgs no viņu iedzimtajām īpašībām.
- rupja piespiešana.
- nē, mans bērns to negrib darīt. tas viņam nepalīdzēs.
neskaidro neko vairāk. noliec robežu un turies pie tās.
== lielāki konflikti par jūtīgumu
- kāds uzskata tavu bērnu par nenormālu.
stāsti par par profesionāļu viedokli. "esmu lasījis pētījumus par jūtīgiem bērniem un viņš ir pilnīgi normāls savam temperamenta tipam." un maini tēmu.
- kāds saka, ka tavam bērnam nepienākas īpaša uzmanība. paprasi, vai tiešām tā ir. īpaša aprūpe pienākas, piemēram, bērniem ar UDS, disleksiju, aklumu un kurlumu. norādi, ka tavam bērnam nav traucējumi, bet tikai iedzimts citādāks temperaments. un ar šo bērnu viss būs labāk, ja pret viņu uzmanīgāk attieksies pašā sākumā. var noorganizēt vēstuli vai telefona zvanu no ārsta. centies būt izpalīdzīgs ilgtermiņā. bet ja persona turpina uzskatīt, ka bērnam ir kāda novirze vai sindroms, tad vienkārši nav vērts tālāk diskutēt.
- ja tu nerunā. ja tu izvēlies klusēt, kad kāds nekorekti izsakās par jūtīgumu, izskaidro vēlāk bērnam, kāpēc tā darīji. piemēram, daži cilvēki tik ļoti turas pie sava viedokļa, ka neklausīsies.
te beidzas stāsts par 4 pamata lietām - pašnovērtējumu, nekaunināšanu, korektu aizrādīšanu, jūtīguma apspriešanu. turpmāk vēl.
tā nav visa grāmata, i neceriet. pārsvarā te ir 7 nodaļa.
bet būs vēl. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}