Manuprāt Coding horror diskusijā ir pārāk zemu novērtēts "cost of failure". Protams, cilvēkam ar iedzimtām līdera īpašībām būs viegli tikt pāri neveiksmēm, savukārt citiem neveiksme var būt emocionāli postoša un pat iedzīt depresijā.

No šāda aspekta tiešām ir labāk nefantazēt par mērķa sasniegšanu, jo reālā dzīvē lielākā daļa to nekad arī nesasniegs, dažreiz pat pēc desmitiem gadu pūliņu. Bet ja iepriekš ir apcerēta neveiksme, tad būs vieglāk to pārdzīvot.

No otras puses, pārmērīgs pesimisms arī nav nekas labs. Latvijā lielākā daļa ir pesimistiski par nākotni, un es šaubos, ka tas mums palīdz. Šī grāmata ir rakstīta amerikāņiem, kuriem dzīve ir sakārtota un sabiedrībā valda pārmērīgs optimisms, tāpēc tur aicinājums reālāk skatīties uz dzīvi ir vietā. Visur ir vajadzīgs līdzsvars.