Atceros, kad mana sīce bija maza, tad arī katru iziešanu pastaigāt bez viņas, veikalu ķemmēšanu, frizieri, kapučīno kafejnīcā, es uztvēru kā nenormālu extru.

Ja godīgi, tas bija sen. Pirms gadiem 5-6 .
Tagad, kad kādreiz saņemšos nākamajam, tad zinu, ka nenīkšu pa māju, jo ir daudz vairāk to iespēju atpūsties. Kamēr sīci var ietupināt ratos, ir iespēja ar viņu gan uz kafūzi aiziet, gan uz māmiņu seansu kino, gan ar draudzenēm tikties.

Jā, kas sīcim ir 1,5 un vairāk, tad gan pagrūti. Lai gan... Kebabu var noēst arī parkā, kamēr sīcis spēlējas ar sakritušajām lapām :D

...

Visā visumā es atceros savu agrīnās mammas periodu kā nenormālu vientulības, izmisuma un asaru laiku.

(Reply to this) (Thread)

vientuļa un izmisusi es nejūtos, nē. tikai ieģipsēta.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet vai tad ar bērnu nevar staigāt ? es ar EB jau pavsiam mazā vecumā blandījos apkārt, tak ratos vai ķengurā un uz priekšu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, ar bērnu var staigāt. ar slingā iesietu bērnu eju pat daudzstundīgās pastaigās pa bezceļu brikšņiem. bet kādreiz gribas būt vienai.

(Reply to this) (Parent)