| kebabs |
20. Okt 2008|10:16 |
dažreiz brīvdienās mēs paliekam rīgā; es tad uz dažām stundām atstāju bērnu sencim un dodos uz lielveikalu. pavadu tur vairākas stundas, un noteikti noēdu vienu kebabu (vidējā izmēra, aso). man garšo, turklāt garšu kāpina apziņa, ka ēdu kaut ko tādu, ko pati neesmu gatavojusi. (es gatavoju diezgan slikti.) turklāt diezgan neveselīga paika, ko barojošām mātēm neklātos ēst. pat ja esmu labi paēdusi, kebabs ir tāds rituāls. piedzeru fantu. tad dažreiz pārdomāju par ikdienu, par to, ka agrāk nekad nebūtu nācis prātā, ka pat brīvgājiens uz lielveikalu būs iespējams tikai caur palūgšanu citiem cilvēkiem (man gan nav diži jālūdzas; sencis pats piedāvā, lai eju pastaigāt). un ka tālāk iet man būs slinkums. tad man bišķi sevis žēl un sevi apsmeju, ka atradusi te vispasaules izklaidi, norīt vienu kebabu. it kā es te zāli pīpētu utt.
upd.
bet vispār es ar visu šito gribēju teikt "ak es mazā nabadzīte iiii".
mājās mēs šādas pārdomas komentējam ar "re kā iet kad kniebjas". |
|