|
20. Okt 2008|11:12 |
Atceros, kad mana sīce bija maza, tad arī katru iziešanu pastaigāt bez viņas, veikalu ķemmēšanu, frizieri, kapučīno kafejnīcā, es uztvēru kā nenormālu extru.
Ja godīgi, tas bija sen. Pirms gadiem 5-6 .
Tagad, kad kādreiz saņemšos nākamajam, tad zinu, ka nenīkšu pa māju, jo ir daudz vairāk to iespēju atpūsties. Kamēr sīci var ietupināt ratos, ir iespēja ar viņu gan uz kafūzi aiziet, gan uz māmiņu seansu kino, gan ar draudzenēm tikties.
Jā, kas sīcim ir 1,5 un vairāk, tad gan pagrūti. Lai gan... Kebabu var noēst arī parkā, kamēr sīcis spēlējas ar sakritušajām lapām :D
...
Visā visumā es atceros savu agrīnās mammas periodu kā nenormālu vientulības, izmisuma un asaru laiku. |
|