Ā, jā. Starp citu - es beidzot esmu tikusi pie sen gaidītā. Tagad dzīvoju prom no omes. Vismaz katru otro nedēļu. Un es mīlu savu dzīvoklīti. Un man jau nu šķiet, ka tur ir tāda mīlīga tusiņ-aura. Piemēram, šodien esmu dikti smaidīga, jo pēc pagājušās nakts spēļu spēlēšanas ar puikām manā rezidencē līdz 6iem rītā, es varēju izgulēties, cik gribējās un nebija 77 gadīga kundzīte, kas bļauj 8.00 :"Cik var gulēt? Tā jau visu mūžu nogulēsi!"
B u r v ī g i.