Kemune

Jaunākais

Kemune

View

Navigation

Skipped Back 120

29. Novembris 2012

Add to Memories Tell A Friend
Dokumentālā filma par kolorītu skolotāju un skolnieku, brīnumbērnu pianistu, un meistara-mācekļa attiecībām. Šis tas tur atgādina Guldu un varbūt Mazo Princi. Lādiņš neparastā, cilvēcīgā, sirsnīgā un nedaudz aristokrātiskā. Lielisks veltījums mūsdienu atsvešinātajai pasaulei ar virtuālu interfeisu.

http://www.theartsdesk.com/classical-music/set-piano-stool-fire-filming-alfred-brendel

28. Novembris 2012

Add to Memories Tell A Friend
Tas tā kā būtu skaidrs, ka elle ir katram pašam galvā.

Es jūtos kā ieslodzījumā, lai gan apzinos, ka tas lielā mērā ir manis paša izdomāts. Es dzīvoju svešā pilsētā, kur cilvēki izvairās skatīties acīs, un lielākoties saviesīgos pasākumos izvēlas būt drošībā savos bariņos ar pazīstamajiem. Dzīvoju dzīvoklī ar trim studentiem, kurus gribas saukt par bērniem, kad tie neprot aiz sevis savākt. Man ar viņiem nav, par ko parunāt. Man ir jārēķina līdzi katram latam. Es jūtos noguris no tādas dzīves.

Tik dziļi savā pašnepatikā es nezinu vairs, kā no tās tikt laukā. Tā slāpē īsos pašprieka mirkļus, kuri man vēl pēc veca ieraduma pielavās, un piešķir ārprātīgu neziņu jebkādiem lēmumiem. Kur jūs ņemat to spridzošo prieku, jūs, smaidīgie? Draugu dzīves fotogrāfijas un stāsti ir pilni prieka un veiksmīšu. Varbūt man nestāsta par savām patiesajām cīņām.

Tas paies, es tikšu brīvs no šīs pilsētas pēc pusgada, mani šķir nu jau gandrīz tikai maģistra darbs. Es par to sapņoju, taču mani biedē, ka es nezinu, ko iesākšu ar savu brīvību. Pirms diviem gadiem man šķita, ka tieši šī būs brīvība, jo man taču būs tik daudz laika sev. Kuru nu es pavadu lielākoties savā istabā, kāri cerot uz kādu brīnumu.

Tas viss ir jautājums par piepildījumu.

Man bail, ka tā varu kļūt par rēgu, kuru nevēlas redzēt neviens.

Un vēl man ir bail, ka ar mums notiek pārmaiņas, kuras mēs paši neredzam. Tās notiek katru dienu, kāds dziedzeris kļūst aktīvāks, kaut kas palielinās, kaut kas samazinās, un mēs to nezinām, jo izmaiņas ir lēnas. Taču man ir bail, ka tās varētu būt mērķtiecīgas. Izmaiņas gan ķermenī, gan prātā. Vai paranojas sirdzēji zina, ka sirgst ar paranoju? Varbūt mani pārņem kaut kas ārējs, un es zaudēju darba spējas. Arvien vairāk jūtu, kā mēs katrs dzīvojam savā burbulī.

Gaidu pavasari.

Add to Memories Tell A Friend
Fantastisku gājienu paveica kāds tulkošanas birojs, ar kuru sadarbojos. Biju tīri priecīgs par viņu piedāvātajiem darbiem un arī samaksa bija cienīga. Līdz vienu dienu pēc rēķina nosūtīšanas saņēmu "āā, bet jā, nezinājāt, ka ar iepriekšējo mēnesi mēs esam mainījuši samaksas kārtību, un tagad ir jāatvelk 25%". Jauki, protams, ka viņi varbūt tagad ir sakārtojuši autoratlīdzības IIN nomaksu. Taču es bez jebkāda brīdinājuma pēkšņi saņemu par 25% mazāk par to pašu darbu. Skaists gājiens. Pēc piktas vārdu pārmijas palielināju tarifu, lai efektīvi saņemtu tikpat, cik iepriekš, un, loģiski, ir iestājies klusums.

Varbūt jāapmeklē fedra minētais seminārs.

23. Novembris 2012

Add to Memories Tell A Friend
Visiem no šokolādes atkarīgajiem RECEPTE (turklāt ārkārtīgi vienkārša):

zviedru ķēpīgā šokolādes kūka

(iedvesmai šis). Recepte pārbaudīta un atdzejota no šejienes. Kūkai ir obligāts atribūts - ķēpīgs un neizcepies vidus, kas ir pats garšīgākais. Ēd ar jogurtu vai varbūt saldējumu vai tāpat vien.



Iekurina krāsni uz 175 grādiem. Katliņā izkausē 100 g sviesta un noliek malā dzesēties. Bļodā iesit divas olas un ieber glāzi cukura, saputo (var ar rokas putotāju). Pievieno 3 ēdamkarotes kakao un 1 ēdamkaroti vaniļas cukura. Kakao vislabāk ņemt labu, tumšu un smalku, un likt vairāk. Tam ir nozīme. Visu samaisa un iejauc glāzi miltu un pievieno izkausēto sviestu. Visu kārtīgi samaisa un ieliek formā, un šauj cepties uz 20 minūtēm. Šis ir tāds vidējais laiks, kurš strādā. Ja grib ķēpīgāku vidu, tad cep mazāku laiku, lōģiski. No minētajiem ingrendimentiem sanāk kādi 6 kafejnīcas izmēra gabaliņi.

7. Novembris 2012

Add to Memories Tell A Friend
izvēles, izvēles:

dzīvot ar sirdi, ar draugiem, kas sapratīs, vietā, kur ceļi un apvedceļi ir zināmi, pļavas smarža pazīstama, BET gruzīties par darbu un nevarēt sev īsti atrast vietu
VAI
strādāt ar prātu, atdevi, tikt novērtētam un atalgotam, TAČU vietā, kur viss ir svešs, un tuvākais draugs ir sajūtams vien klaviatūras reljefā

24. Oktobris 2012

Add to Memories Tell A Friend
Pārdomas dienu pirms dzimšanasdienas ir samērā nomāktas. Šis taču man šķiet viens no skaistākajiem laikiem dabā, taču es to pamanu uz minūti, un jau ir jāatgriežas pie domām, kā apmierināt izsalkumu vai atpūtināt acis. Pēdējās nedēļas atgriežos pie kaut kur izlasītas frāzes "ap 30 tu jutīsies tik vecs, kā vēl nekad", vai līdzīgi. Šķiet, kur nu vēl precīzāk. Es jūtu arvien pieaugošu neveselīgu noliegumu un nogurumu. Gandrīz jebkas, ko uzsāku, agri vai vēlu atduras pret milzīgu KĀPĒC. Taču kaut kur aiz tā vēl stāv cilvēks, kurš skatījās pasaulē ar pārsteigtām acīm un patiesi sniedza roku, lai palīdzētu, sakiet taču, ka vēl stāv?

Dzirkstošie divdesmit pieci. Un pats labākais, ka visapkārt bija tādi cilvēki, dzirkstoši, divdesmit pieci. Kad varēja sarunāt pārgājienu vai talku ar desmit cilvēkiem nākamajā nedēļas nogalē.

Es laikam atteicos pamest tos divdesmitpiecus, kamēr draugi pamazām no tā aizslīdēja. Es gluži vienkārši nesaskatīju savu taku, tāpēc atsacījos kaut kur iet. Hei, kur jūs visi tešaties? Precēties, norobežoties? Vēl taču ir tik daudz neatklātā.

Reizē tas varbūt ir bijis visegoistiskākais laiks. Es esmu patiesi mīlēts, taču nožēlojami uz to esmu atbildējis. Saraustīti, pievēršoties un novēršoties. Arī šeit atpakaļceļa vairs nav, taču to ir ļoti, ļoti grūti pieņemt. Taču vai kļūs labāk? Kļūst taču arvien vairāk ieradumu, viedokļu, nepatiku un uzskatu. Es vairs negribu visam pielāgoties. Es sacietēju kā māls, un mani tas biedē. Es jau sen nekontrolēju situāciju, tā kontrolē mani.

Es pazīstu to cilvēku no divdesmit pieci, es nepazīstu šo cilvēku ar trīsdesmit. Tāds sadriskāts un nobružāts.

23. Oktobris 2012

Add to Memories Tell A Friend

[..] Četras autortiesību organizācijas bija vērsušās Satversmes tiesā, uzskatot, ka savulaik valdības apstiprinātais saraksts ir novecojis un nepilnīgs, jo tajā nav iekļauti modernāki datu nesēji.

Noteikumu grozījumi paredz, ka atlīdzības lielumu nosaka kā procentuālu likmi no datu nesēja vai reproducēšanai izmantojamās iekārtas pirmās pārdošanas cenas Latvijas teritorijā. Visu veidu CD un DVD tie būs 6%, USB zibatmiņām - 4%, personālajiem datoriem - divi lati par vienu vienību.



Paskaidrojiet man lūdzu, kā kaut kas tāds var aiziet tik gludi, neizraisot pat plunkšķi? Vai tiešām neviens nesaskata absurdu un dubultas nodevas iekasēšanu? Neviens žurnālists, neviens viedoklis?

5. Jūlijs 2012

Add to Memories Tell A Friend
Klusu, klusu atnācis atpakaļ ir meteoroloģiskais radars.

5. Jūnijs 2012

Add to Memories Tell A Friend
Diez vai te ir īstais kanāls, taču - ja kāds alkst šovasar palidot ar planieriem, tad es domāju 3-5 dienas padzīvot Lietuvā pie Kartenas/Kretingas un patrenēties lidošanā šajā klubā. Iesaku, ja ir bijusi doma kādreiz to pamēģināt, bet nav sanācis, kur un kad. Izskatās, ka viņiem ir vinča un instruktori. Neesmu gan vēl sazinājies.

29. Maijs 2012

Add to Memories Tell A Friend
Nu ko, savu plus viens esmu nopelnījis un varu iet gulēt.

Un vēl sev atgādinu - be the change you want.

To nekaitētu arī Brīvības piemineklī iekalt.

27. Maijs 2012

Add to Memories Tell A Friend
Ļoti smalki izausta zīda ceļa mūzika, Irāna un Ziemeļindija, derviši un rītausma



Noklausīties kanādiešu apvienības Constantinople koncerta ierakstu bez maksas var igauņu klasikas radio lapā te un te, kur tas visdrīzāk kļūs nepieejams pēc pāris nedēļām.

12. Maijs 2012

Add to Memories Tell A Friend
Var jau būt, ka tas ir tikai šīs vietas raksturs, varbūt pārāk īss nodzīvotais laiks šeit, varbūt vienkārši mājupilgas (nez, vai tāda sajūta atsevišķi pastāv, vai tā tomēr ir salikta no citām sajūtām), bet šķiet, ka te ir neiespējami atrast vai pat sajust to būtisko saujiņu cilvēku, kas nebūtu sekli. Nu jā, to pulku, ar kuru kādreiz bija daudz vieglāk kaut vai tepat vien cibā atrast valodu, ar rakstniekiem, fotogrāfiem, cilvēkiem, kas meklē un domā.

Varbūt es tikai projicēju, bet ir sajūta, ka cilvēkiem šeit dzīve ir tas, kas ir deguna galā. Paaudze, kam skumjas vai sapņi ir rudimentārs nepraktisks izaugums vai pat defekts. Kam okeāns ir tikai okeāns - jā, tas ir wow.

Taču šeit cibā man ir sajūta, ka es valodu esmu tikai pazaudējis, kamēr citi ir gājuši uz priekšu. Es viņiem visdrīzāk nebūtu interesants, kaut vai tās pašas nespējas izteikties dēļ, lai gan viņu netieša klātbūtne ir vitāli svarīga. Re, Ilmārs aiziet pa ielu, tur Pauls atnāk uz to pašu koncertu, un vēl desmitiem to cilvēku, kurus es pat nepazīstu. Viņi taču kaut ko domā. Vismaz viņi domā.

6. Maijs 2012

Add to Memories Tell A Friend
kaut kāds download mp3 II jums tur notiek

15. Februāris 2012

Add to Memories Tell A Friend
Nezinu, vai līdz latviešu ekrāniem jelkad nonāks tas, kas notiek tepat trīssimt kilometru attālumā, taču igauņiem ir daži labi jaunumi.

Filma par izsūtījumu. Uzņemta kā stāsts fotogrāfijā. Katra aina ir nekustīga, taču reizē kustīga - pārvietojas kamera.

Otrs jaunums ir tīri pieklājīgs skandināvisks spriedzinieks ar igauņu humoru.

14. Februāris 2012

Add to Memories Tell A Friend
Pamēģināju pieteikties par ārštata tulku kādam kantorim, kurš laikam jau sevi uzskata par baigiem profesionāļiem. Atbild man cilvēks ar parakstu "QA & Vendor Manager" un tā, viss nopietni. Tikai tas, ka tekstā ir konsekventi "jūs" ar mazo burtu (neesmu pieradis, ka mani uzrunā daudzskaitlī) un "variet". Variet to un variet šito, cik iedvesmojoši. Testa darbu novērtēja kaut kādi nūģi, taču es pats iešāvu sev kājā, piesakoties tulkot IT lokalizācijas jomu - lai kā man patīk labs stils, riebjas man līdz detaļām ievērot terminoloģiju un piekasīties par katru "uzklikšķināt uz", nevis nospiest pogu. Jei bogu, liftā arī jūs klikšķināt uz pogas? Un kopš kura laika informatīvos tekstos uz datora ekrāna ir jālieto "jūs" ar mazo burtu? Cik tēvišķīgi un iejūtīgi, nosauca to par manu "nezināšanu", paldies. Tā ir kaut kāda jauna norma? Bet vispār paldies, sapratu, ka ar cilvēkiem bez dzīves un džeza strādāt nevēlos.

5. Februāris 2012

Add to Memories Tell A Friend
Pārkāpu pāri saviem aizspriedumiem un pagatavoju ēdienu ar ķirbi. Tātad:
  • pudeļķirbis
  • burkāni
  • konservēti tomāti (jebkādā veidā, ka tik pulpa)
  • turku zirņi (chick peas) gatavā veidā
  • sīpoli
  • ķiploki
  • garšvielas - pēc gaumes, bet es liku

    • kanēļa miza
    • kumins (sēklās)
    • garam masala vai vienkārši malts koriandrs
    • melnie pipari (svaigi malti)

Ķirbi un burkānus sagriež aptuveni 1 cm gabalos. Sākumā vidēji karstā eļļā viegli apcepina ķiplokus un vidēji rupji vai pat rupji sagrieztus sīpolus, kuminu un kanēļa mizu. Pieber ķirbi un burkānus un viegli cepina kādas desmit minūtes, lai atmaigst, procesā pieberot koriandru un piparus. Pēc tam pievieno tomātus, zirņus un sāli un visu uz lēnas uguns sutina vēl kādas desmit-divdesmit minūtes.

Man vēl tam visam piešāvās pusglāze apelsīnu sulas, bet tas diez vai daudz mainīja garšu. Ķirbis un tomāti labi kombinējas un dod saldskābu garšu. Pēc garšas šķiet, ka zirņu vietā labi derētu arī lēcas. Šis ir ļoti garšīgs arī aukstā veidā.

27. Janvāris 2012

Add to Memories Tell A Friend
Manas vismīļākās tējas krūzes ir divas pavisam mazas, baltas porcelāna pialas, kuras nesen iegādājos korejiešu veikalā. Divas tāpēc, ka pat no mazās brūnās porcelāna tējkannas sanāk tēja tieši divām pavisam mazām, baltām porcelāna pialām. Pēc apliešanas tēja no kanniņas ir jāizlej, to tur nedrīkst atstāt. Turklāt - ja nu man būtu ciemiņš?

Līdzīgas:

7. Janvāris 2012

Add to Memories Tell A Friend
Kā lai kaut ko neapgāž, kā lai nesadauza, ja esi ietērpies bruņās, esi reiz izlēmis visu nepieciešamāko paņemt no mājām, tur neatgriezties, pie sevis turēt un ar to staigāt, tādā neuzvarami necaurlaidīgā jakā, ar mugursomā sapakotu dzīvi, un pēkšņi atveras durvis uz smalkiem pavedieniem šūtu istabu ar māla figūrām, puzuriem, smalkām pudelītēm un tējas krūzēm.

Sadedzini to eža kažociņu.

26. Novembris 2011

Add to Memories Tell A Friend
Vahur Laiapean dokumenttielokuva "Professor Viitso liivlased" kertoo viimeisistä äidinkielenään liiviä puhuneista/puhuvista ihmisistä ja heidän kielensä tutkijasta, Tarton yliopiston emeritusprofessorista Tiit-Rein Viitsosta.

Visticamāk, pēdējā lībiete ir 101 gadus vecā Grizelda Kristiņ, kas dzīvo Kanādā.

24. Novembris 2011

Add to Memories Tell A Friend
Kuš.

Kokars.
Powered by Sviesta Ciba