Kemune

Var jau būt, ka tas ir tikai šīs vietas raksturs, varbūt pārāk īss nodzīvotais laiks šeit, varbūt vienkārši mājupilgas (nez, vai tāda sajūta atsevišķi pastāv, vai tā tomēr ir salikta no citām sajūtām), bet šķiet, ka te ir neiespējami atrast vai pat sajust to būtisko saujiņu cilvēku, kas nebūtu sekli. Nu jā, to pulku, ar kuru kādreiz bija daudz vieglāk kaut vai tepat vien cibā atrast valodu, ar rakstniekiem, fotogrāfiem, cilvēkiem, kas meklē un domā.

Varbūt es tikai projicēju, bet ir sajūta, ka cilvēkiem šeit dzīve ir tas, kas ir deguna galā. Paaudze, kam skumjas vai sapņi ir rudimentārs nepraktisks izaugums vai pat defekts. Kam okeāns ir tikai okeāns - jā, tas ir wow.

Taču šeit cibā man ir sajūta, ka es valodu esmu tikai pazaudējis, kamēr citi ir gājuši uz priekšu. Es viņiem visdrīzāk nebūtu interesants, kaut vai tās pašas nespējas izteikties dēļ, lai gan viņu netieša klātbūtne ir vitāli svarīga. Re, Ilmārs aiziet pa ielu, tur Pauls atnāk uz to pašu koncertu, un vēl desmitiem to cilvēku, kurus es pat nepazīstu. Viņi taču kaut ko domā. Vismaz viņi domā.