Kemune

kemune

3.9.06 11:00

Atkal redzēju izteiksmīgu lifta sapni. Šoreiz nospiedu pogu, lai brauktu uz pirmo stāvu, bet pēc tam pamanīju, ka tā nebija poga ar vieninieku, bet gan ar I burtu un atradās zem vieninieka. Tātad, brauciens zemāk par pirmo stāvu, bet tur nekam nevajadzēja būt. Kabīnes sienas sāka saspiesties, un nedaudz iespieda mani. Man bija relatīvs miers, domāju, zemāk jau nekritīs, kabīne iesprūdusi, tagad tikai jāizsauc palīdzība. Numuru varēja ar pūlēm saskatīt, telefonu kabatā arī sataustīt un izvilkt. Tikai, maita, šis negribēja rakstīt pareizo numuru.

Ko visi šitie lifta sapņi nozīmē? Man agrāk bijuši vēl sireālāki, lifti, kas brauc horizontāli pa milzīgām ēkām, lifti, kas neklausa, iracionāli labirinti

• 7 raksta
• ir doma

• daina

  3.9.06 11:35

  

  pasaules gals tuvojas

  • Atbildēt

• maksims

  3.9.06 11:45

  

  I - Inferno

  • Atbildēt

• de

  3.9.06 11:46

  

  Es pazīstu "kāpņu sapņus": vecāku (un mans bērnības) dzīvoklis ir ceturtajā stāvā, bet sapnī kāpnes beidzas trešajā; tālāk pāri dziļam tukšumam ved ļodzīga laipa, pa kuru spēju pārvietoties tikai četrrāpus, ar nagiem ieķeroties dēļos. Bet izrādās, ka laipa aiziet ceturtajam stāvam garām un nokļūt iespējams vienīgi piektajā...
  Man šķiet, tas ir par nenonākšanu tur, kur visvairāk vajag, – kā triekšanās ar pieri sienā, tikai maigāk un mokošāk...

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • kemune

    3.9.06 11:47

    

    ojā, šitie man bērnībā bija ļoti bieži. trepes, kas pazūd, jā, jā. un viss settings tajās daudzstāvenēs

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • bez4pieci

      3.9.06 12:20

      

      taču dailes teātrī (vismaz pirms remonta, teju divdesmit gadus atpakaļ) tiešām bija trepes, kas beidzas, un tālāk var tikt tikai ar liftu

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais

  • kemune

    3.9.06 11:48

    

    bet dīvaini, ka tādus es redzēju bērnībā, nu kāda tur vēl nenonākšana, kur vajag, sīks un stulbs, tagad tādi sapņi būtu daudz iederīgāki.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • de

      3.9.06 12:01

      

      Man kāpņu murgi pazuda relatīvi nesen, jau stipri saprātīgā vecumā - nu, it kā;) Un, lai gan tagad dzīvoju mājā, kur kāpnes izskatās pēc tādām, kas tiešām sabruks, te nerādās...
      Ar savām rudimentārajām zināšanām par psih. padarīšanām šitos traktēju kā netikšanu klāt vecākiem, tai pirmatnējai mīlestībai un drošībai.
      No liftiem vienkārši baidos, un "dienas" bailes jau sapņos nemēdz būt:)

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais