Ir nenormāls nogurums no visa apkārt notiekošā.
Turklāt krietni vien pieaug dusmas uz tiem, kuri spēlējas ar mums kā ar marionetēm, nemaz nevēloties zināt, kā jūtamies.
Biju sākusi skatīties TV ziņas. Tas likās interesanti - uzzināt, kas notiek šeit un pasaulē, un būt lietas kursā par visu. Līdz brīdim... brīdim, kad notiekošais skāra arī mani... nākamajā dienā pēc manas 30-tās dzimšanas dienas (daudz laimes, mīļā!). Pagaidām, par laimi, izspruku cauri sveikā (tfu, tfu, tfu). Nu ziņas skatīties nespēju vispār. Jo, ieraugot vien tādus Kalvīšus, Šleserus, Segliņus, Godmaņus un visus pārējos purnus, nelabi sametas un gribās iespļaut tiem ģīmī.
Neesmu vairs savas valsts patriote. Tagad man ir žēl, ka esmu latviete un dzīvoju Latvijā.

Nu, OK - es nezaudēju darbu. Atstāja mani. Bet kāpēc tad es jūtos kā zaudētāja?? Kāpēc man šķiet, ka esmu apzagusi otru darbinieci? Droši vien tāpēc, ka, cik es sapratu, mans šefs esot izcīnījis man to vietu. Ja ne viņš, es būtu tā, kurai jāaiziet..
Nejūtu nekādu prieku. Un, kā jau teicu savam vīrietim, pēc visiem šiem notikumiem nekad vairs nebūšu tāda kā agrāk. Kaut kas ir mainījies, un ne jau uz pozitīvo pusi..

Nu arī mani var skart izdaudzinātā krīze...
Man likās, ka esmu un būšu no tā pasargāta, bet manas ilūzijas draud sabrukt... kā tāds kāršu namiņš.. Nepatīkamajā sarunā ar vadību sēdēju kā pārakmeņojusies un to vien spēju domāt kā "mana pasaule sabrūk"... paralizējoša sajūta. Stingums atlaida tik pēc kādām 20 minūtēm, galvā šaudījās neskaitāmas domas, un ne vārdu nespēju pār lūpām pārdabūt. Bet es taču dažas dienas atpakaļ tikai piedeklarējos Rīgā!! Un atkal.. Tā vien šķiet, ka tas, debesīs, uzskata, ka man jābūt manā dzimtajā pilsētā. Tā jau bijis ne vienu reizi vien.. Kā piedeklarējos citur, tā notiek kaut kas nepatīkams..
Vēl pat nespēju apjēgt, vai viņu izvēles varianti - es vai otra meitene - ir mierinājums. Pat tad, ja mans šefs solās pastāvēt par mani un arī juriste ir it kā manā pusē. Mierinājums tas laikam tomēr nav... Kā nekā es neesmu viena, man ir cilvēki, par kuriem jārūpējas..

Pēdējās dienās esmu apsēsta ar informācijas meklēšanu par smaržām, jo vēlos atrast savas ideālās. Secinājums: man patīk tikai vīriešiem radītie aromāti.
Jo visas smaržas, par kurām žurnālu aprakstos teikts, ka tām ir klasiska un neuzbāzīga smarža, man šķiet pārāk spēcīgas un šķebinošas.. pārējās nemaz nav vērts pieminēt. Lielākā daļa ir neciešamas. Toties dievinu sava vīrieša smaržas. Un, lai arī esmu nolēmusi pamēģināt tās pašas sērijas sieviešu versiju, jau iepriekš zinu, ka arī tās nebūs man gana labas. Ko darīt - lietot sava vīrieša aromātu? :))

Laimīgu Jauno gadu! :)))

Jūtu, ka mēs no draudzīga kolektīva pamazām pārvēršamies par maziem īgniem zombijiem, kuri atbild tikai katrs par sevi un atņirdz zobus ikvienam, kurš mēģina tuvoties.
Par tiem, kuri nav pastāvīgi birojā, vēl tā nevar teikt, bet mēs, ofisa ļaudis... Nepatīk man tā spriedzes sajūta..
Tomēr visām nebūšanām un nejaukajiem noskaņojumiem esmu atradusi attaisnojumu - gada beigas un zems enerģētikas līmenis. :) Jauns gads nāks ar jaunu sparu! :))

Ja cilvēks ir slims - ar temperatūru, dažādām sāpēm, milzu iesnām un klepu - loģiski, uz darbu nav jāiet, jo pastrādāt tāda persona tāpat nav spējīga.
A ko darīt, ja garastāvoklis ir ne tikai simts, bet apaļš miljons zem nulles?.. Jo arī šādā stāvoklī strādāt nav iespējams. Tad jo īpaši var pasprukt neadekvāta rīcība pret pārējiem. A apslāpēt to neizdodas, un katras desmit minūtes vēlme bimbāt mijas ar milzu dusmām un vēlmi kādu piežmiegt. Vienalga, kuru - kuram pirmajam tā neveiksme patrāpīties man ceļā.
Apstākļus tikai sarežģī tas, ka visu laiku nākas strādāt līdzās kolēģim, kuram teicieni " ну и пофиг" un "а какая разница" ir kā dienišķā maize. Plus vēl viņa klientu/partneru apsaukāšana pēc katras otrās telefonsarunas - гад (все гады),козёл, зараза, скотина, тётенька, дяденька ... un tamlīdzīgi. Īsāk sakot, visi ir kretīni un idioti, bet pats tai laikā ir absolūts optimists, jo viņš neko neņem galvā. Tai skaitā dokumentu būšanas - kaut kas trūkst, kaut kas nav kārtībā, kaut kas ir nepareizi - "а какая разница". Turklāt kļūdu gadījumā ir vainīgi visi citi, tikai ne viņš pats.

Aj. Šodien nenormāli slikts garīgais, tāpēc nekorektā kolēģa izteicieni deva vēl papildus negatīvās emocijas.

Man rīti ir ļoti svarīga dienas daļa - ja rīts labs, tad diena arī parasti veiksmīga.
Bet no paša rīta man šefs pabojāja noskaņojumu (parasti viņš ir pats labestības iemiesojums)... Bija runa par viena jautājuma izlemšanu jau pagājušajā nedēļā, un šorīt viņam par to ieminējos. Finālā pretī dabūju tekstu, ka man kā sievietei jau nu vajagot just, kad esot īstais brīdis runāt u.tml. Īsāk sakot - "uzbrauca".
Un tas noveda līdz pārdomām... agrāk biju pļāpiņa, kas vispirms runāja, un tikai tad domāja. Turklāt runāju es daudz un tad, kad tas ienāca prātā.
Bet tagad... tā vien šķiet, ka drīz vispār pārstāšu runāt. Cik nav bijis tā, ka pasaku ko tādu, par ko citiem bijis, ko paņirgāies. Nereti pat izskatās, ka man ir talants vērt vaļā savu muti visnepiemērotākajos brīžos.
Diskusijās nepiedalos, jautājumus neuzdodu un uz tiem neatbildu. Tikai galējas nepieciešamības gadījumā.
Nu jau vairs nebrīnos, kādēļ tā attālinos no cilvēkiem... maz viņos labā, un ar gadiem paliek arvien mazāk...
Bļāviens!!!... Uz asaru pavilka!! %^&*(&!!@#%&(&(!

Man jau šķiet, ka viss ir kārtībā. Bet manējais tā sadomājās par grūtniecību, ka man tagad tā jocīgi...
Takš nopirka vakar testu. Un, neskatoties uz maniem protestiem, ka tas nav vajadzīgs, mīļotais izrādīja pastiprinātas rūpes par mani pat nezinot iznākumu. Tā vien šķita, ka viņš ir sajūsmā no domas vien par tādu varbūtību. Un, zini... man sagribējās, ļoti, ļoti sagribējās, lai tas bērniņš jau būtu ceļā pie mums.
Domāju, ka tas būs nākošgad. Vismaz tā esmu iecerējusi :) Tad vecākais sāks iet skolā, un man nebūs jāmeklē pirmklasniekam pieskatītāja, kamēr būšu darbā :))) Pamatots aprēķins, ne? :))))

Atkal ar mani neizprotamas lietas notiek.
Mūžīgais miegainums jau krietnu laiku pārgājis, toties tagad jau trešo dienu man gaisa temperatūras izjūta nojukusi. Mokos ar neizskaidrojamiem karstumiem. Ir vai nu normāli, vai ļoti karsti. Un noskaņojums vai nu kašķīgs, vai flegmatisks. Depresīvo te neskaitīsim klāt - tas tāpat man pie rudens simptomiem piederās...
Manējais pat vakar pajautāja, vai neesmu gaidībās. Nu ne tak! Tas nevar būt. Un, ja tā būtu, tagad nav īstais laiks.
Turklāt pāris svarīgi un viegli atpazīstami simptomi iztrūkst. Tātad viss ir kārtībā.. Gan jau..

Jau trešā diena, kad no rīta ceļos ar neiedomājamām mokām, un visu dienu tāda - nekāda - arī mokos. Kad biju grūtniece, pirmos trīs mēnešus biju tāda, ka dienas vidū kaut stāvus varēju aizmigt. A kas tagad??

...saraujos katru reizi, kad izdzirdu vai izlasu vienu konkrētu sievietes vārdu. Nemanot iekšēji man radies pieņēmums, ka visas, kurām tāds vārds, ir nepatīkami cilvēki. Un tas viss mana mīļotā bijušās dēļ.
Nupat - brīvdienās - pēc ilga klusēšanas laika atkal telefoniski deva viņam par sevi ziņu. Par laimi, šai jautājumā mans vīrietis neklusē un par tamlīdzīgām lietām pastāsta man. Paklusēju, pasmaidīju, noglabāju sev zināšanai un nu nogaidu. Ja atļausies vēl kaut ko un nepieņemamāku, iešu otrreiz rāmā uzbrukumā.

Šorīt, pošoties uz darbu, atcerējos kādu senu anekdoti... :)
"Tēvs un dēls skatās filmu par indiāņiem. Dēls jautā: - tēt, kāpēc viņi krāso sejas? Tēvs atbild: - tāpēc, ka viņi gatavojas karot. Pēc kāda laika dēls satraukts skrien pie tēva un kliedz: - tēt, tēt, nu nav labi! Mamma taisās karot!" :)
Un tā, kad pati veicu ikrīta rituālu un krāsojos, lai ietu uz darbu, ienāca prātā doma, ka tikpat kā nekas jau mūsdienās nav mainījies - lielākā daļa sieviešu krāsojas, lai katru dienu izcīnītu kādu cīņu. Cīņu pašai ar sevi, cīņu ar citām sievietēm, cīņu par atzinību, cīņu par vīrieti, darbu un vispār dzīvi kopumā.
Apsveicu tās, kurām nav jākaro un kuras uzskata, ka viņām nevienam nekas nav jāpierāda. Es to vēl neesmu iemācījusies. :)

Klausos Depeche Mode koncerta reklāmu, un nu tā man izraisa smaidu, jo ŠODIEN NOPIRKU BIĻETES UZ DEPECHE MODE KONCERTU!!! :)))

Ahh, jā - sestdien vakarā, pucējot māju, ieskrēju palielā pie sienas esošā objektā, kurš no mana triciena ar lielu troksni nolidoja uz grīdas. Rezultāts - objektam gandrīz nekas (tikai dažas korpusa atlūzas manos matos un uz grīdas), putekļu sūcējam, kurš patrāpījās ceļā - pilnīgi nekas, manai galvai pušums, pati izbijusies, un vīrietis izbijies vēl vairāk (lai gan pats to nekādā gadījumā neatzītu!). :))))
Nuja,... ja ar mani tā atgadās, tad nav nekāds brīnums, ka mans bērns jau otru reizi ticis pie šuvēm uz sejas. Arī viņš prot ieskriet dažādos objektos. :)
Ir jau izlemts - mūsu nākotnes dzīvoklī būs mēbeles tikai ar noapaļotiem stūriem (apnikuši tie zilumi uz kājām no galdu stūriem) un pie sienām nebūs neviens objekts, kurā es vai mans bērns varētu ieskriet! :D Un ja nu nākamā atvasīte arī būs atsitusies manī?.. :))))

Tāds truls tukšums pārņēmis, ka, šķiet, nekas nespēj iepriecināt.
Piemēram, sestdien bija lielisks pasākums, kurā nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka esmu tur, kur man nav jābūt. Un tā diena pagāja tādā kā autopilotā. Attapos tikai vakar vakarā - bet bija taču tā, un bija šitā. Un - johhhaidī (kāda lopiņa pēc) - es taču arī tur biju!!
I vēl mammai rudens depresija, un man paliek skumji. Jo pēc apmēram 10 gadu ilgām attiecībām viņa sākusi rīvēties ar savu dzīvesbiedru. Pareizāk sakot, viņam nekas, bet mammai sāp daudzas lietas. Nu, kā lai es palieku vienaldzīga, ja viņa man, balsij lūztot stāsta, ka pēdējās dienās un naktīs raudājusi ne vienu reizi vien! Man pašai no domas vien kamols kaklā sakāpa! Lai vai kā mēs esam kašķējušās, lai kā mums ir gājis, - viņa ir mana mamma, un pēdējā gada laikā, mēs esam kļuvušas par draudzenēm. Nekad dzīvē neesam tā un tik daudz runājušas.
Tagad ar lielu prieku un nepacietību gaidu, kad viņa un mans mazais razbainieks piektdien atbrauks pie mums. Nebūs man jākratās autobusā, un arī mammai būs neliela atslodze no savām četrām sienām un vīrieša.

Nu jau dažas dienas esmu aizrāvusies ar pērļošanas informācijas un dizaina ideju meklēšanu internetā. Un sākās viss no tā, ka kolēģīte atnesa uz pārdošanu savas rotiņas.
Sagaidīšu algu un iešu izlūkgājienā uz to Vecrīgas veikaliņu.. :)))))

Vakar bijām ciemos pie kolēģa, kuram sieva strādā bērnudārzā. Un, kamēr vīri runā savas lietas, mūsu runas nonāca līdz bērniem. Un beidzot guvu apstiprinājumu tam, ka manējais ir hiperaktīvs. Nevis vienkārši vecvecāku izlaists, bezkaunīgs un visādi citādi nevaldāms, bet tiešām hiperaktīvs.
Pie reizes arī uzzināju, ka Rīgā ir speciāla sākumskola šādiem bērniem. Jauki, iešu uz to skolu runāt par iespēju manam bērnam tur mācīties.. :)

...beidzās mans sapnis... mans skaistais, zilais sapnis...
Atliek vien cerība, ka iepriekš runātā mašīnīte tomēr būs mana. Lai ir vismaz kaut kāda.. Patiesībā arī tā ir burvīga. Tikai savā algas bankā gan vairs nevērsīšos. It kā atradu alternatīvu, tikai mana zilā sapņa īpašniecei nebija laika gaidīt trīs nedēļas..
Noskaņojums neapskaužams.. Plus vēl jūtu, ka esmu slima. Nekādas skaistās brīvdienas nesanāks - droši vien gulēšu gultā ar kabatlakatu jūru un temperatūras/klepus zālēm līdzās. :(

...pēdējās pāris stundas līdz rezultāta uzzināšanai - būs man mana zilā mašīnīte vai nē. Briesmīgas pāris stundas. Nekur neeju bez telefona. Gaidu...

Nu tik sākas pats nepatīkamākais process... nosūtīts bankai auto līzinga pieteikums, jāgaida atbilde.
Ļoti, ļoti ceru, ka viss būs veiksmīgi, jo savulaik, kad vēl biju jauna un stulba, nedaudz sabojāju kredītvēsturi. It kā biju bankā runāt, visu izskaidroju un viņi atzina, ka problēmām nevajadzētu būt, tomēr neesmu droša. Vienīgā cerība uz savas algas bankas sapratni - kā nekā jau kietnu laiku caur viņiem regulāri tiek pārskaitīta mana alga.
Gribu savu zilo mašīnīti!!!!! :))