October 13th, 2008
Tāds truls tukšums pārņēmis, ka, šķiet, nekas nespēj iepriecināt.
Piemēram, sestdien bija lielisks pasākums, kurā nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka esmu tur, kur man nav jābūt. Un tā diena pagāja tādā kā autopilotā. Attapos tikai vakar vakarā - bet bija taču tā, un bija šitā. Un - johhhaidī (kāda lopiņa pēc) - es taču arī tur biju!!
I vēl mammai rudens depresija, un man paliek skumji. Jo pēc apmēram 10 gadu ilgām attiecībām viņa sākusi rīvēties ar savu dzīvesbiedru. Pareizāk sakot, viņam nekas, bet mammai sāp daudzas lietas. Nu, kā lai es palieku vienaldzīga, ja viņa man, balsij lūztot stāsta, ka pēdējās dienās un naktīs raudājusi ne vienu reizi vien! Man pašai no domas vien kamols kaklā sakāpa! Lai vai kā mēs esam kašķējušās, lai kā mums ir gājis, - viņa ir mana mamma, un pēdējā gada laikā, mēs esam kļuvušas par draudzenēm. Nekad dzīvē neesam tā un tik daudz runājušas.
Tagad ar lielu prieku un nepacietību gaidu, kad viņa un mans mazais razbainieks piektdien atbrauks pie mums. Nebūs man jākratās autobusā, un arī mammai būs neliela atslodze no savām četrām sienām un vīrieša.