Nu arī mani var skart izdaudzinātā krīze...
Man likās, ka esmu un būšu no tā pasargāta, bet manas ilūzijas draud sabrukt... kā tāds kāršu namiņš.. Nepatīkamajā sarunā ar vadību sēdēju kā pārakmeņojusies un to vien spēju domāt kā "mana pasaule sabrūk"... paralizējoša sajūta. Stingums atlaida tik pēc kādām 20 minūtēm, galvā šaudījās neskaitāmas domas, un ne vārdu nespēju pār lūpām pārdabūt. Bet es taču dažas dienas atpakaļ tikai piedeklarējos Rīgā!! Un atkal.. Tā vien šķiet, ka tas, debesīs, uzskata, ka man jābūt manā dzimtajā pilsētā. Tā jau bijis ne vienu reizi vien.. Kā piedeklarējos citur, tā notiek kaut kas nepatīkams..
Vēl pat nespēju apjēgt, vai viņu izvēles varianti - es vai otra meitene - ir mierinājums. Pat tad, ja mans šefs solās pastāvēt par mani un arī juriste ir it kā manā pusē. Mierinājums tas laikam tomēr nav... Kā nekā es neesmu viena, man ir cilvēki, par kuriem jārūpējas..