Šorīt, pošoties uz darbu, atcerējos kādu senu anekdoti... :)
"Tēvs un dēls skatās filmu par indiāņiem. Dēls jautā: - tēt, kāpēc viņi krāso sejas? Tēvs atbild: - tāpēc, ka viņi gatavojas karot. Pēc kāda laika dēls satraukts skrien pie tēva un kliedz: - tēt, tēt, nu nav labi! Mamma taisās karot!" :)
Un tā, kad pati veicu ikrīta rituālu un krāsojos, lai ietu uz darbu, ienāca prātā doma, ka tikpat kā nekas jau mūsdienās nav mainījies - lielākā daļa sieviešu krāsojas, lai katru dienu izcīnītu kādu cīņu. Cīņu pašai ar sevi, cīņu ar citām sievietēm, cīņu par atzinību, cīņu par vīrieti, darbu un vispār dzīvi kopumā.
Apsveicu tās, kurām nav jākaro un kuras uzskata, ka viņām nevienam nekas nav jāpierāda. Es to vēl neesmu iemācījusies. :)