November 27th, 2008
Ja cilvēks ir slims - ar temperatūru, dažādām sāpēm, milzu iesnām un klepu - loģiski, uz darbu nav jāiet, jo pastrādāt tāda persona tāpat nav spējīga.
A ko darīt, ja garastāvoklis ir ne tikai simts, bet apaļš miljons zem nulles?.. Jo arī šādā stāvoklī strādāt nav iespējams. Tad jo īpaši var pasprukt neadekvāta rīcība pret pārējiem. A apslāpēt to neizdodas, un katras desmit minūtes vēlme bimbāt mijas ar milzu dusmām un vēlmi kādu piežmiegt. Vienalga, kuru - kuram pirmajam tā neveiksme patrāpīties man ceļā.
Apstākļus tikai sarežģī tas, ka visu laiku nākas strādāt līdzās kolēģim, kuram teicieni " ну и пофиг" un "а какая разница" ir kā dienišķā maize. Plus vēl viņa klientu/partneru apsaukāšana pēc katras otrās telefonsarunas - гад (все гады),козёл, зараза, скотина, тётенька, дяденька ... un tamlīdzīgi. Īsāk sakot, visi ir kretīni un idioti, bet pats tai laikā ir absolūts optimists, jo viņš neko neņem galvā. Tai skaitā dokumentu būšanas - kaut kas trūkst, kaut kas nav kārtībā, kaut kas ir nepareizi - "а какая разница". Turklāt kļūdu gadījumā ir vainīgi visi citi, tikai ne viņš pats.
Aj. Šodien nenormāli slikts garīgais, tāpēc nekorektā kolēģa izteicieni deva vēl papildus negatīvās emocijas.