Sen te neesmu bijusi..

Ir, ko teikt, bet negribās. Pašalik esmu atvaļinājumā - tas laikam tādēļ. Kad biju darbā, bija lieliska te iespēja izpaust emocijas.
Bet darbs man vairs nebūs. Mamma domā, ka man rītdien, oj.. šodien jādodas uz darbu. Tā arī neesmu spējusi viņai pateikt, ka mans atvaļinājums ieilgs uz nenoteiktu laiku..

Oficiāli vēl nedēļu esmu atvaļinājumā. Kopā pavisam 5 nedēļas. Tātad vēl vienu nedēļu oficiāli man ir darbs. Tad viss. Šķiet, tikai tagad sāku pamazām saprast, ko tas patiesībā nozīmē.

Esmu nedaudz iereibusi :) Pirms brīža ciemošanos pie mums beidza pāris, kuram pirms nedēļas bijām uz kāzām :) Jāsāk būs atkal mēģināt pielaist sev klāt cilvēkus. Jo ir tik labi, ka ir, kam piezvanīt un parunāties vai sarunāt aiziet uz klubiņu :)

Un sīkajam skolas gaitas sākušās...

Ehhh.. nav viegli. Visa kā man tagad ir par daudz

I`M NOT HAPPY ANYMORE...

Ik pa brīdim atkal uzvirmo skumjas pēc pagājušā laika.. Pēc tām vasarām, kad bija iespēja brīvdienas pavadīt īstā lauku mājā meža vidū.

Un nemaz nelikās traucējoši, ka tualete ir laukā, ka mazgāšanās bija no ūdens bļodām, ka arī trauki bija jāmazgā ūdens bļodās.. Tas viss tur iederējās, bija daļa no tā visa..

Tur bija kamīns, tur bija īpaši cilvēki, tur viens cilvēks bija īpašs. Līdz ar viņa aiziešanu no manas dzīves aizgāja arī māja un viss, kas ar to saistīts. Nevaru uz turieni vairs braukt, jo tiem cilvēkiem sava dzīve, man savējā.

Bet tur bija tik labi! No rītiem vareja redzēt, kā agrā rītā rasa rotājas smilgas galā; varēja dzirdēt, kā putni čivina cauru dienu un sienāži sisina; varēja sajust, cik dievīgi smaržo gaiss brīžos, kad saule aust un riet.. Tādos rītos lielākā bauda bija uzvārīt lielu krūzi ar kafiju un sēdēt uz lievenīša vai pagalmā, klausoties vien koku šalkoņā un putnu čivināšanā...
Un kāds miers bja vakaros, kad darbi apdarīti (tur pat darbi ar prieku darījās!)...
Aj, tik ļoti tagad tas viss pietrūkst!.. Reizēm arī viņš ir tas, kurš pietrūkst.. Bet tas droši vien pozitīvo atmiņu dēļ..

Jā, es varētu tam piekrist. Šis auto ir viens no tiem, kuri man patīk :)

Итак, вас выбрала

Спокойная, покладистая машина. Она долго будет служить вам. Ей сложно кому-то отказать. Она ищет друга, а не владельца. Toyota Camry

Пройти тест

Šodien ļoti sāp.
Atkal galvā raisās domas par aiziešanu no viņa. Būtībā es cenšos nedomāt, kādi būtu plusi, to izdarot, bet tie būtu pavisam noteikti. Pirmkārt - nekādu datoru!!!
Atceros, kā bija sākumā.. sākumā viņš datorspēles nespēlēja. Precīzāk: spēlēja, bet es par to nezināju.
Ja vēl tās būtu vieglās izklaides tipa flash spēlītes, bet nē - uz pilnu klapi iet The Abyss, Counter strike un tamlīdzīgas. Šim sarakstam kādu laiku ir pievienojies arī Travian. Turklāt tieši Abisā viņš sēž visu brīvo laiku pēc darba. Kā atnāk no darba, tā pie kompja! Un tad sarodas viņa draugi, ar kuriem caur skaipu apspriež statēģijas, plāno būvēšanas un vēl sazin ko. Un tā līdz divpadsmitiem, vieniem naktī. Spēlētu vēl ilgāk, ja nebūtu nākamajā rītā uz darbu.
Prasu viņam - kas tur ir tāds, ka nevari atrauties? -"Mums te savas varkas". Kādas varkas?-tā ir virtuāla pasaule, ilūzija. Tā ir neīsta pasaule, kuru tur būvē. Labāk izdarīt ko interesantu reālajā pasaulē! Pretī vien kluss šņāciens.
Plus vēl apvainojās, ka seksu nedabūja - bija pat gājis mazgāties, cerot, ka man sagribēsies. Ha! Nekā nebija!
Tā nu ir - dārgais visuvarenais beidzot nakts vidū atrāvies no kompja un nez kādēļ iedomājas, ka es to vien daru kā gaidu viņu, turklāt esmu jau gatava tai pašā acumirklī, kad viņam sagribās!!!!
Riebjas. Patiesībā seksu vispār vairs negribās.

Es viņam saku, kas man nepatīk, bet viņš nedzird. Negrib dzirdēt.

Es gribu kādu, kuram es būtu kas vairāk par privāto pavāru, apkopēju, veļas mazgātāju, nepieciešamo preču iepircēju, rēķinu apmaksātāju un seksu rokas stiepiena attālumā.

Bet bijušais man draugos nupat atsūtīja jāņzāļu pušķi.. Viņš man bija īpašs.. Cilvēki viņam apkārt bija īpaši.. Un es kopā ar viņu jutos īpaši..

Gribu vēlu jo vēlu ierasties mājās. Pieļauju domu, ka iešu prom no biroja, kolīdz šefs aizbrauks uz tusiņu. Ja vēl izdotos pierunāt Lieni aizbraukt kopā ar mani uz Jūrmalu un izdzert šampi - vispār būtu ideāli, citādi es viena pati tai pludmalē pat pusstundu nenosēdēšu :)

All you need is love... everyday...

Nespēju pat aprakstīt, cik ļoti mani pievelk šī vieta. Mans Sapnis, mans Mērķis..

Nolēmu piefiksēt savus iemīļotos smieklu gabalus :))))))
.
Pirmais video. Reāli labs :))
http://www.youtube.com/watch?v=Z4Y4keqTV6w
.
Te meitene smejas par pirmo video :))
http://www.youtube.com/watch?v=Iys86OcXPY8&feature=related
.
Par šo sajūsmā ir manējais
http://www.youtube.com/watch?v=ouDRDzqTu0M
.
Bet šis ir vienkārši izcils talants
http://www.youtube.com/watch?v=e3kyNGVK-hI
.

Vāks.. tā pārsmējos no ši klipiņa! :)))))))))))))))))))))))
http://www.youtube.com/watch?v=p32OC97aNqc
.

Garastāvokļa uzlabošanai :)))
http://www.tribine.lv/foto/VIDEO-lemuram-patik-ja-kasa-aiz/10165

Noreibu kā muša.. :) Kolēģim liels jubilejs, a man vājība uz šampanieti :)))))

Ērces rezultāti zināmi. Pozitīva.
Par cik par rezultātiem bija jāzvana pēc 15-iem, tad ap četriem no Pārdaugavas traucos uz Infektoloģijas centru, lai dabūtu globulīna injekcijas. Kamēr daktere rakstīja papīrus, ieskatījos ērču pārbaužu lapās: no visa saraksta uz divām A 4 lapām man vienīgajai bija inficēta. "Veiksminiece", vai ne?
Nu, jācer, ka viss būs veiksmīgi. Pēc mēneša jābrauc potēties pa īstam.
Mīļais uztraucās, mamma pārdzīvo līdzi, bet ir visai mierīga, vīrieša māsa zvana viņam, lai uzzinātu, kā man ir, bet viņa mamma pēc sarunas ar dēlu piezvana man pašai, lai apjautātos, kā jūtos. Mīļi. Žēl tikai, ka mūsu pirmās telefonsarunas tēma bija tāda, kāda bija :)
Tagad sāp pēcpuse. Un te bija uzskatāms iemesls, kāpēc mazāks svars ir labāks - uz katriem desmit kilogramiem nepieciešama viena globulīna ampula, kura maksā 11,- Ls. Man, kā izrādās, ir 73 kg. Rezultāts: 10,45 Ls ērces pārbaude, 77,- Ls septiņas globulīna ampulas plus divas reizes ceļš turp un atpakaļ.
Lūk, cik man izmaksāja dažu minūšu pastaiga mežiņā, kurā bija pārdesmit koki un divi krūmi.

Raibas bija brīvdienas..
No piektdienas pēcpusdienai līdz svētdienas pusdienlaikam nācās rosīties, lai sagatavotos mana vīrieša omītes dzimšanas dienai. Biju domājusi, ka būs daudz vairāk radi, bet nu ir ok.. Svinību laikā šur tur padzirdēju sarunas par kāzām.. :) Piemēram, ieejot virtuvē, gāja runas par kāzu vārtiem. Un pie galda - viņš prasīja savai omītei, kā vectēvs viņu bildinājis. Viņa mammai aī tika uzdots šis jautājums :))) Galu galā viņš paziņoja, ka manai mammai būs jābrauc pie viņa, lai notiktu bildinājums.
Visu jauko tikai nedaudz aptumšoja ērce. Neesmu vakcinēta. Šodien aizvedām to kukaini uz ekspertīzi, rīt jāzvana, lai uzzinātu rezultātus.

Hops, atradu risinājumu! :)))
Par cik konkrētajam iepriekšminētajam kolēģim šad tad ir vajadzība padarboties pie mana datora, es viņam adresēto tekstiņu uztaisīju uz skaistas un ļoti piemērotas desktopa bildītes! Turklāt tekstiņš ir tik nekonkrēts, ka nezinātājs nesapratīs, par ko ir runa :)))
Jā, varētu jau pajautāt to tiešā tekstā aci pret aci, bet neesmu viņu pieķērusi aprunāšanā, turklāt koleģiālas attiecības kaut kā jāsaglabā, tāpēc labāk acīs nelekt.
Gudra meitene, gudra.. :)))

Pamazām nomierinos par vēstuli, bet to aizmirst pavisam man neļauj viņai tuvu stāvoša cilvēka un vienlaicīgi arī mana kolēģa klātbūtne.
Jau kuro dienu tā vien prasās nodevīgajam kolēģim vienā mierā pajautāt:
"Cik daudz tu par mani un manu dzīvi zini tā, lai vari likt roku uz sirds un ar pilnu pārliecību teikt, ka tā ir 100% patiesība? Cik pārliecinoši tu vari apgalvot, ka zini lietas, kuras zin tikai mani vistuvākie cilvēki?
Cik daudz tu zini par to, kur esmu, ko domāju, ko daru un ar ko kopā esmu savā brīvajā laikā?"
Uz pauzes viņš paliktu noteikti, bet kā tas ietekmētu pēdējo notikumu attīstību?... Viņai diez vai tas kaut ko izteiktu (jo es zinu, ka viņš viņai visu vārds vārdā atstāstītu)...

Nupat nodomāju, ka nebūtu nemaz tik traki dzīvot vienai, bez vīrieša/vīra (lai neprec ar`, bļin - iztikšu!). Tātad, ja nu patreizējās attiecības zūd (tfu, tfu, tfu pār kreiso plecu), turpmāk neko nemeklēt un nejauši uzradušos gribētājus konkrēti atšūt. Vēl tik vajag otru bēbi, un ar to pietiku, ne? :))
Bet, no otras puses... man ir bērns... Un ir taču zināms, ka vientuļās sievietes bērnu otrajām pusītēm kļūst par riktīgām suņanaglām, jo ir vienas un visu savu uzmanību, enerģiju veltījušas bērniem vien...
Skaidrs, šis lēmums vēlreiz kārtīgi jāapdomā! :)))

Pēdējā laikā dikti iepaticies komunicēt iekš cosmo.lv - tur jūtama tāda forša meiteņu klubiņa gaisotne :))

Vakar vakarā raudāju.
Joprojām sāp tā viņa bijušās vēstule. Par apmelojumiem, par draudiem un par to milzīgo naidu, kas no tās jūtams. Jo īpaši sāp viens teikums, jo tikai mani tuvākie zin, kāpēc ir tā, kā ir. Turklāt tā tēma man sāp pati par sevi.
Un vēl sāp, ka ir viens kolēģis, kurš visas tās nepilnīgās un līdz ar to galarezultātā aplamās ziņas viņai pienes..

Šodien izlasīju man adresētu draudu un apmelojumu pilnu vēstuli no sava vīrieša bijušās..
Vienkārši pretīgi, cik tālu var iet persona, kura neko nezin ne par mani, ne par manu dzīvi. Turklāt viņa pati ir pārliecināta, ka zin.
Un gandrīz divi gadi pagājuši, kopš viņš viņu pameta.

Stulbi!!! Es cenšos, strādāju, cik nu varu, bet to vien dzirdu kā kritiku! Agrāk manam šefam vienmēr atradās pa labam vārdam, bet tagad.... viņš labo neredz, tik kritizē. Būtu viņš pats pamēģinājis te normāli pastrādāt, tad saprastu, ka tas nav tik vienkārši.
Piemēram, kad esmu darbos līdz ausīm (un tas apkārtējiem ir skaidri redzams), atrodas pa kādam apvainotajam, kuram aptrūkusies kafija vai roku dvieļi. Un tad nu cilvēks stāv, šoka pilnām acīm uz mani lūrēdams un nesaprot, ka man tas tai brīdī rūp vismazāk. Jo tas nav mans pamata pienākums - es tikai izpalīdzu.
Un, kad veči sanāk lielajā kabinetā "sarunāties"... tad es pat savas domas nedzirdu!

Stulbi, stulbi, stulbi..