Pamazām nomierinos par vēstuli, bet to aizmirst pavisam man neļauj viņai tuvu stāvoša cilvēka un vienlaicīgi arī mana kolēģa klātbūtne.
Jau kuro dienu tā vien prasās nodevīgajam kolēģim vienā mierā pajautāt:
"Cik daudz tu par mani un manu dzīvi zini tā, lai vari likt roku uz sirds un ar pilnu pārliecību teikt, ka tā ir 100% patiesība? Cik pārliecinoši tu vari apgalvot, ka zini lietas, kuras zin tikai mani vistuvākie cilvēki?
Cik daudz tu zini par to, kur esmu, ko domāju, ko daru un ar ko kopā esmu savā brīvajā laikā?"
Uz pauzes viņš paliktu noteikti, bet kā tas ietekmētu pēdējo notikumu attīstību?... Viņai diez vai tas kaut ko izteiktu (jo es zinu, ka viņš viņai visu vārds vārdā atstāstītu)...