Vēstule nezināmajai meitenei
Vēstule imaginārai meitenei. Daļēji - atbildot uz reālas meitenes sen uzdotu jautājumu, "Ko tu gribi no manis?" un daļēji - cenšoties izskaidrot caur pasauli sev pašam to, kā nu es redzu šo jautājumu - ko es varu sniegt; ko es gribu saņemt; pēc kāda principa es redzu attiecības. Rakstīts ātri un pārlasīts vēl ātrāk, uzsvaru liekot uz pusmiegā noķertās sajūtas precīzu piefiksēšanu, cerot, ka visiem pārējiem doma būs tikpat skaidra, kā man šobrīd.
Sveika,
Pašai nezinot, Tu esi iekritusi manā vienkāršajā vīrišķa sirdī. Es zinu, ka divu cilvēku attiecības ir biedējoša padarīšana, tādēļ uzreiz atbildēšu uz Tavu jautājumu par to, ko es no Tevis gribu, ko varu dot, un kādas redzu mūsu attiecības.
Diemžēl, es neesmu princis, ne parasts, ne sapņu. Arī zirga un mirdzošu bruņu man nav. Pat ne parastu. Es esmu vienkāršs puisis, ar savu augumu centimetros, svaru kilogramos, un vecumu gados. Darba dienas gaitā man mēdz iesvīst paduses, es apmeklēju tualeti, es ēdu un guļu. Reizēm mans garastāvoklis ir labs, un es smejos, reizēm tas ir īgns vai nedaudz uzvilkts. Šajā pasaulē ir jomas, kas mani aizrauj un ko es saprotu, un ir tādas, kas ir vienaldzīgas un tādas arī paliks. Arī man vajag jumtu virs galvas, nedaudz ēst, un nedaudz siltuma. Es esmu dzīva būtne, 21.gs Eiropā. Ne pasaku radījums, ne zinātniskās fantastikas pārstāvis. Tikai cilvēks, kas aizņem telpu un laiku.
Apzināt to, ko tāds varētu Tev sniegt, nebija viegli, it īpaši, ņemot vērā to, ka Tu man šķieti esam pelnījusi visu, visu, visu to labāko. Ar manu sociālo un kulturālo fonu un izaugsmi, man nedraud braukt ar jaunākā izlaiduma mašīnām. No otras puses, man vienmēr būs auto, kas turēsies kopā un katru gadu izies obligāto apskati. Es nedzīvošu pilī, bet arī pajumti mežā, zem skuju telts jumta meklēt nenāksies. Par mani nerunās Holivudā, bet varbūt ka vietējā pagasta laikrakstā zinās vārda pēc. Es neprojektēšu jaunākos kosmosa kuģus, bet arī problēmu paņemt lāpstu vai āmuru aiz pareizā gala nebūs. Sava veida stabilitāte, vai tas būtu pluss, vai mīnuss – izlem Tu.
Mūsu attiecības – tajās būs viss. Būs pastaigas roku rokā, kad pasaule būs rozā, un griezīsies ap mums. Būs brīži, kad mēs abi berzīsim netīros traukus. Kādu reizi es Tev gultā pienesīšu kafiju un maizītes, un kādreiz atkal pēc darba, dzīves smagi satriekts, apgulšos dīvānā, ielikšu galvu Tev klēpī, un ļaušu glāstīt savus matus. Mēs varēsim stundām skatīties viens otram acīs un smaidīt, un tāpat arī reizēm saplūksimies par ko tik svarīgu kā karote kafijas krūzītē vai veļas grozā aizmirsta viena zeķe no pāra. Mēs sapratīsim viens otru no pusvārda, un arī secināsim, ka runājam par tēmu, kas otru galīgi un nemaz neinteresē. Mums būs savs laiks, kad saspiesties cieši, cieši kopā, un būs laiks katram priekš sevis. Es nevaru solīt, ka mūsu attiecībās es dominēšu un vadīšu tās, vai ka cītīgi sekošu Tev, taču es apņemos to izdarīt tad un tur, kur tas būs iespējams, ja vien Tu izdarīsi to pašu tad, kad Tu to varēsi. Mums būs viss – un, sakot to, es Tev solu visu, gan laimīgu nākotni, gan kādu nebaltu dienu, gan darbu, gan atpūtu, gan mūsu ligzdiņu, gan katram savu kaktiņu.
No Tevis es gribu pa druskai no visa. Nedaudz Tava laika – bet es neprasīšu to visu. Nedaudz Tavas uzmanības – bet neaizliedzot Tev interesēties arī par citām lietām. Nedaudz Tava ķermeņa – respektējot to, ka tas ir Tavs, un mīlot to tā, kā nu es to protu.
Es negribu neko tādu, ko Tu neesi ar mieru dot. Tava sabiedrība man liek justies labi un viegli, izņemot reizes, kad nākas just Tavu nogurumu un nepatiku pret to, kas notiek. Viegls glāsts uz vaiga, kas dots ar smaidu, ir vērtīgāks par skūpstu, pirms kura atskanējusi nopūta.
Bet, kas ir galvenais, es gribu Tevi iepazīt. Vienkāršiem zēniem, kā man, vai Jankam vai Pēčim vai Rūdim, nav atmiņu par iepriekšējo dzīvi, un mēs šo dzīvojam kā pirmo. Līdz ar to, es nezinu, cik daudz mums izdosies, un kā tieši tā jocīgā būšana, ko citi sauc par dzīvi, un uztver kā pašsaprotamu, izvērtīsies. Es nezinu, vai es Tev esmu ideāls, vai piemērots un vai vispār derīgs. Tikai klusi ticu, ka Tu esi labākais, kas ar mani varētu notikt. Es gribu mēģināt ar Tevi iepazīties, lēni, soli pa solim, gadu pa gadam. Cita ceļa, kā tam notikt, tiešām neredzu. Nezinot, kas mūs sagaida, un kas šī dzīve īsti ir, es varu veikt tikai izvēli, ar kuru cilvēku riskēt iepazīties, veltot tam savu laiku un enerģiju – un Tu esi mana izvēle.
Sniedzot Tev vienīgo, ko varu sniegt no vienkāršajām, siltajām plaukstām - savu atklātību.
/Kārlis Bergmanis/
