MrVirsaitis

Pieteicos aiziet uz paziņas rīkotu “ātro randiņu” vakaru. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām jau tamdēļ, ka kopš šķiršanās ar sievu (miljons gadus atpakaļ) nav sanācis izveidot nopietnas attiecības. Bija vairāki mēģinājumi, bet tā arī nekas prātīgs - tad es par izvēlīgu, tad dāmas neizlēmīgas un lēnīgas, utt. Bija arī gadījums kad man viena brūte uzbruka ar nazi jaunā gada rītā. Pilnīgā pālī. Meh. Tās vien dzīves pieredzes. :)
Otrkārt, ir dzirdēts par šādiem randiņu vakariem jau iepriekš un bija doma “kaut kad” aiziet paskatīties kā tas dzīvē izskatās salīdzinot ar visādām versijām no filmām vai bilžu kolāžām no iepazīšanās portālu rīkotiem pasākumiem. Treškārt, lai brīvā vakarā nesēdētu mājās, bet izdzīvotu kaut vai interesantu stāstu kuru čomiem pie aliņa pastāstīt. Ceturtkārt, lai palīdzētu paziņai ar dzīvo masu pirmajam pasākumam. Vārdu sakot – nulle ekspektāciju.

Pieteicos jau pasen. Kaut kad Oktobra vidū. Visu laiku jau biju aizmirsis un dzīvoju savu mierīgo dzīvīti tālāk, un vien tikai ik pa brīdim šo visu atcerējos. Jāpiezīmē, k alai piedalītos pasākumā bija jāiesūta aizpildīta anketa un 12 EUR dalības maksa. Ņemot vērā manu sliņķa dabu un žēlumu pret 12 EUR (lietderības, ne žīdisma dēļ) īpaši neiespringu uz reģistrācijas prasību ievērošanu, līdz vakar man zvanīja paziņa kas organizē šo pasākumu. Pierunāja tomēr. Tagad jāpilda anketa un jāmeklē kaut cik pieklājīga bilde. Arī dalības maksai man piedāvāja 50% “čoma” atlaidi. Patīkami, vai zinies. :D

Tā nu atvēru šorīt atkal to anketu. Tā jau nekas – kontaktinformācija jānorāda, jāuzraksta 3 lietas ko gribi savā partnerē, 3 lietas ko negribi un tad ‘aizskrullēju’ līdz beidzamajam jautājumam – jānosauc 3 lietas ko es izdarītu, ja rīt pienāktu pasaules gals... ‘Čīzes’! Es esmu neskaitāmas reizes fantazējis par pasaules galu un to ko es darītu ja zinātu ka visi riebekļi nomirs. Un pavisam drīz. Esmu iztēlojies visādas lietas un aktivitātes – sākot ar puspasaules apskaušanu un beidzot ar došanos uz kādu ieroču veikalu un masu slaktiņa uzrīkošanu pēc kura stāvētu jūras krastā un apmierināti pīpētu cigāru savās pēdējās dzīves sekundēs, kamēr tava māte man sūkātu… Nu labi jau labi – par tavu māti es iedomājos vien tāpēc, ka uz darbu braucot klausījos Louis CK uzstāšanās fragmentus.

Nu lūk, doma jau ir tā, ka esmu par šo jautājumu domājis iepriekš, bet nu pēkšņi man galva tukša. Varētu uzrakstīt pirmo kas ienāk prātā, bet vai tas būtu pareizi? Tas ir, nav jau tā ka par ierakstīto šajā anketā kāds mani tiesās, bet tomēr vajag izdomāt kaut ko… vairāk atbilstošu ātro randiņu anketai. Un te jau nu vairs nav nekādas pareizās atbildes. Katra, kura lasīs (ja lasīs) interpretēs to pa savam. Sasodīts! I need to give less fucks!

Nu redz, ar tādām domām mans prāts piedrazojies šajā otrdienas rītā.

Savādi, bet jau kādu laiku mani nepamet doma, ka ir jāatgriežas pie pagātnes. Pie saknēm. Pie vērtībām. Savādi tas šķiet tamdēļ, ka es pēc “dabas” mēdzu dzīvot gremdējoties atmiņās. Citreiz vairāk, citreiz mazāk. Un līdz galam neiztulkojot šīs savas zemapziņas kaprīzes esmu spiests samierināties ar šīm “savādajām” dziņām.

Nevienam neesmu slēpis ka esmu visai dīvains putns un ar to kas notiek manā galvā reizēm ir bezspēcīgi cīnīties, taču pašam šķiet ka ar diezgan intensīvu darbu esmu spējis panākt rezultātu kas nav vairs tik bīstams pašam sev. Tomēr vēl aizvien mani kā niķīgu un neapmierinātu bērnu nomāc dažādi jautājumi. Tie paši, ar kuriem daudzi nu jau pieaugušie kaut kā veiksmīgi ir spējuši sadzīvot vai pat tos noklusināt. No vienas puses varētu teikt, ka esmu krietni pārspējis pamatīgu kvantumu savu vienaudžu vai pat šīs planētas populācijas, bet tajā pat laikā es apzinos, ka ne sūda nezinu un īsti neesmu gatavs šai dimensijai. Abos gadījumos es gan priecājos, gan.. palieku domīgs. Un interesanti ir tas, ka mani neapmierina tas, ja es palieku domīgs. Man vajag rast kādu gudru domu vai risinājumu. Bieži vien pie risinājumiem ir jāstrādā gadiem. Vai arī tās ir pēkšņas atskārsmes kas norāda uz to, ka vienkāršās un pašsaprotamās lietas acu priekšā nemaz nav tik vienkāršas un pašsaprotamas, un tās kas ir tālas un distancētas patiesībā ir tuvākas nekā drīkst.

Un kam lai tic? Sirdij? Prātam? Grāmatām? Pieredzei? Stāstiem? Apreibinošu vielu stimulētām atklāsmēm? Ņemot vērā ka “ticēt” pati par sevi ir infantīla darbība, konstanti nonāku strupceļā sarunās ar sevi. Man gribas saprast kas ir tas kāpēc vajag būt šeit un kāpēc elektromagnētiskajiem impulsiem ir iedoti gaļas apvalki ko saucam par ķermeņiem. Gribu zināt kā dēļ ir vērts dzīvot tajā brīdī kad saproti to ka esi 31 reizi aprotējis apkārt zvaigznei uz milzīga sfēriska kosmosa kuģa ko saucam par planētu Zeme. Es gribu zināt kas man ir jāizdara tāds, lai es skaitītos dzīvojis, jo lielos vilcienos esmu to izdarījis. Esmu sasniedzis pieauguša cilvēka fizikālos apjomus, esmu sapratis ka nihilisms ir atbildējis uz jautājumu par mūsu eksistenci (nekam nav nozīmes, jo mēs visi mirsim), bet vai tas ir tas? Es, protams, par visu priecājos un esmu pēc dabas pozitīvs, atvērts, mīlošs cilvēks. Pēdējo 5 gadu laikā esmu strādājis pie savas pasaules uztveresun pašapziņas un esmu krietni mainījies, bet tālāk es vienkārši neredzu nekādus izaicinājumus. Es neredzu jēgu turpināt patērēt šīs dimensijas resursus. Esmu gatavs nākamajam pakāpienam, nākamajam izaicinājumam, bet visu laiku tieku ierauts līdzīgu notikumu virpulī. Spirālē. Man ir vajadzīga jauna perspektīva no kuras paskatīties uz visu, bet rodas sajūta ka nekā vairāk arī nav. Kā tādā vecā TV konsoles spēlē kurā līmeņi ir tie paši un mainās vienīgi ātrums un sarežģījumu biežums līdz tevis kontrolētais varonis mirst.

Es neesmu suicidāli tendēts, bet es tiešām nespēju sagremot to, ka tagad vēl kādus 70 gadus man būs jāturpina šādā garā. Gandrīz katra diena man ir kā piedzīvojums un katra diena ir vairāk vai mazāk vērtīga, bet kāda ir jēga visu šo pieredzi uzkrāt? Lai būtu ko pastāstīt vecumdienās cilvēkiem kuriem tāpat maz interesē citi cilvēki un to pieredze? Galu galā, vecumdienās visi domās par to kā viņi savu dzīvi nodzīvojuši nevis gribēs dzirdēt citus. Kādam nodot informāciju? Pff, cik daudzi cilvēki mācās no citu kļūdām? Lai nebūtu deģenerāts un saprastu pasauli? Esmu mierā ar šī brīža sasniegto un nedomāju ka vēl 70 gadu laikā es varētu uzkrāt atbildes. Drīzāk muļķīgus jautājumus. Es negribētu būt Dalailama kuram katrā publisko lekciju ciklā uzdod milzīgu kvantumu jautājumu kuri ir vienkārši debili un tāda sajūta, ka cilvēki tiešām ir sekli. Un man nav arī nepabeigtu darbu. Man nav un nebūtu bail aiziet. Tāpat pēc viena gaļas gabala elektrisko impulsu izsīkšanas (t.i. pēc nāves) nekas vairs nav svarīgs. Cilvēki nesaprot, nespēj pieņemt domu ka nekas nebūs svarīgs. Nebūs ne domu, ne uztraukumu, ne elpas, ne sēru... nebūs nekā. Nebūs tukšuma un nebūs arī pilnuma. Vienkārši nekas pēc nāves nav.

Bet smaidīt vajag. Tad ir priecīgāk un pozitīvāk gaidīt neatgriezenisko galu. :)

What color of fire burns in your soul? Blue You're happy, funny and like to joke about. You often get in trouble but everyone likes you and thats the main thing. You can be annoying sometimes, and think yourself as more important than others, which you basically are.

Click Here to Take This Quiz Brought to you by YouThink.com quizzes and personality tests.

(..) Bļaģ.. ko es te gvelžu?! Pilnīga huiņa veļas no manis ārā. Man ir apnicis visu laiku izdabāt. Man ir slikts garastāvoklis. Gribas kādu iepļaukāt, izkauties… Esmu galīgi pikts. Negribas neko vērtīgu, nozīmīgu… Melnzemi saņemt plaukstās un spiest sev pie vaigiem lietainā vasaras rītā. Izmisīgi brēkt pēc taisnības. Jā, pēc taisnības. Tikai kādā jomā? Fakit! Pie dirsas visas pieklājīgās vērtības! Iedzimt olas dzeltenumā un izšķilties uz 6000 grādu karstas saules. Smadzenēs pamazām iestājas pilnīgs šat-daunis. HAOSS!! HAOSS!! HĀŌSSSSSS!!! Iss ir slikti. Viss, bļaģ, ir slikti.



Ej dirst!

Tikko ieskatījos un ar šausmām secināju, ka pēdējo, nu jau gandrīz divu gadu laikā esmu rtakstījis šeit ar apbrīnojamu regularitāti. :D Sarkasms. Kāpēc es šo vienti neizdzēšu..? Droši vien, ka patiesais iemesls tam ir tas, ka ar šo man saistās ļoti daudz atmiņu..

Maniem sekotājiem, ja vēl kāds te uzturas, varu piebilst to, ka visticamāk 25.02.2012, klubā "LMA Studentu Klubs" prezentēsim manas grupas The Factor debijas plati "Ļauj Man Dzert!". Ieeja būs, visticamāk, bez maksas. Uz vietas varēs iegādāties arī CD un maikas piemiņai. Ņemiet arī marķierus vai pildspalvas līdzi, jo autogrāfu tīkotājiem es nekad neatsaku :D (starp citu, interesantā kārtā to kļūst arvien vairāk).

Sīkāka informācija un svaigākā informācija parasti tiek operatīvi nodota caur citiem kanāliem kuriem aicinu pievienoties, proti:

Grupas oficiālā mājas lapa:
www.thefactorband.com [jaunumi, dziesmu lejupielādes, videoklips]

Tviterī:
@thefactorband [grupas oficiālaos profils]
@MrMirrow [mana privātā ateja]

Draugiem:
http://www.draugiem.lv/thefactor

Facebook:
http://www.facebook.com/thefactorband

Youtube:
http://www.youtube.com/user/thefactorbandtv [ir pieejami daži video ar mūsu grupu]

... un nav ko ierakstīt. Viss ir kārtībā. Viss ir labi. Tviterī biju (vai vēl aizvien esmu?) iesprūdis vairāk nekā te. ir tik daudz ko stāstīt/rakstīt un tāpēc nekas pār pirkstu galiem neveļas. šodien vairs neko negribas, bet varbūt tas ir dēļ tā, ka degustēju pasaulē jaunu šņabja marku ar klientu, kura šņabim taisam ekskluzīvu iepakojumu. ja vien būtu viens mazs pasūtījums. es uzreiz šim klientam izsmeltu piemaksas apjomu ar vienu piegādi.. sasodīts! vajag naudu! :)

Tā skan šodienas atziņa. Vai cik maļama tēma.. pat pamodina manas vēl guļošās pelēkās šūnas.

Gribētos jau šodien dzīvot arī pēc šīs atziņas, bet laikam nesanāks gan. Šodien kārtīgi jāsaņemas un jāpastrādā. Ļoooooti daudzi klienti gaida no manis cenas un vēl viskautko. Es pat nezinu kā lai ar visu tiek galā, bet nāksies! 3h laikā vēl budžeta cipari jāiesniedz.. vē! Darba pāri galvai un negribētos to darīt. Bet ir reizes, kad vajag paaudzēt arī kuprīti. Protams, nevajag jau itkā pārcensties un nokraut sevi, bet ko darīt, ja darbiņš ir vajadzīgs?

Es varētu arī sākt malt par politiku un nodokļu sistēmu, kuru plānots piemērot no 1.janvāra un vēl dziļākā nākotnē, kas nudien "rosina patriotismu", bet kam tas vajadzīgs?! Viss visiem tāpat ir saprotams.

Labāk alus puncis nekā darba kupris... he. Bet vajag jau to Darba kupri lai būtu alus puncis. Protams, dažiem izredzētajiem šai pasaulē ir savādāk, bet ne mums.

Viss! Pagaidām jāturpina strādāt!

Šīs dienas atziņa man skan tā: "Dzīves pamatlikums - nekad nevajag strīdēties ar cilvēku, kurš saloka tavu izpletni."

Diemžēl laika trūkuma un mega noslodzes dēļ, man šodien tā arī neizdevās īsti apdomāt šo atziņu, bet apsolu to darīt pa ceļam uz mājām un iespējams rīt no rīta izteikšu savas domas.

[UPD:]

Ou, jā! Atceros nesenu atgadījumu, kad pazaudēju vienu paziņu. Tas gan varbūt nebūtu tieši attiecināms uz šo atziņu, bet tomēr varbūt vajag pāris reizes padomāt pirms bilst vārdu. Kā sacīt jāsaka - reveal the word only when you`re supposed to!

Godīgi sakot man par šo vairs domas neraisās. Nakts bija smaga un šī atziņa vairs nav aktuāla. Labāk mēģināšu pievērsties jaunajai - 3. sērijai :)

Labrīt, visiem!

Ienāca man doma viena prātā vakar vakarā pirms pašas došanās pie miera. Man tā bieži vien ir, kad pirms jāiet gulēt rodas visas (manuprāt) labākās domas.

Uzdāvināja man vārda dienā dažādu atziņu/joku grāmatiņu "Labai omai". [Paldies Santai, Ievai, Kasparam un Pēterim] Tad nu lūk - doma man ienāca prātā tāda, ka es katru no darba dienām pavadīšu domājot par vienu no grāmatā minētajām atziņām un to analizēšu no sava skatu punkta. Protams to domu gājienu galveno rakstot blogā. Jau kādu laiku gribas uzmočīt sev jaunu, personīgu blogu, bet pagaidām lai jau paliek kā ir.

Šodienas atziņa skan tā "Slikts tas ģenerālis, kurš nesapņo kļūt par pieminekli!"

Šodien to nez kāpēc gribas saistīt ar mūziku un savām aktivitātēm tās radīšanā un izmantošanu savu vēlmju un vajadzību apmierināšanā. Daudziem man šeit draudzīgajiem nav noslēpums, ka esmu The Factor rīkle dotajā momentā, līdz ar to varētu spriest par to, ka esmu viens no tiem, kas rada mūziku/liriku/u.t.t. Tā tas protams arī ir. Bet vai tam visam ir mērķis? Mums visiem (grupā) mūzika vairāk vai mazāk ir hobijs. Precīzāk tās radīšana ir hobijs. Latvijā vairāk arī nesasniegsi. Bet tai pašā laikā gan es, gan pārējais The Factor sastāvs, gan vairums mūziķu kurus pazīstu, gan liela daļa no manu iepriekšējo projektu dalībnieku atzīstam, ka mums mūzika ir asinīs kā narkotika. Lai kā arī būtu, mēs nekad bez tās nespēsim dzīvot. Izdzīvot varbūt, bet ne dzīvot. Tā ir neizsakāma vajadzība.. labi justies. Gandarījums par paveikto. Varbūt ne uz reizi, bet pēc pāris gadiem gan. Pavisam nesen (šonedēļ) atkal atminējos par Eclipse. Daudzi jau dzirdējuši manas vaimanas, ka tas ir bijis viens no maniem labākajiem posmiem dzīvē. Tobrīd varbūt tā nelikās, bet tagad, kad kopš izjukšanas pagājuši 3 gadi sāku novērtēt to laiku. Nostaļģija? varbūt, bet radītais ir fantastisks. "Vismaz man tā šķiet.."

Atgriežoties pie galvenās atziņas domas manā interpretācijā varu sacīt, ka lai arī mūziku itkā uztveru kā hobiju un tās esamība manā dzīvē ir augstā pakāpē, tomēr vienmēr ir bijusi vēlme būt par kaut ko vairāk nekā vienkāršam, necilam ierindas "muzikantiņam" bez perspektīvas. Lieki piebilst, ka praktiski neko neesmu darījis lai viss arī notiktu pēc manām vēlmēm, taču cerība uz veiksmi vienmēr mani ir pavadījusi. Vēlos būt par ģenerāli, kuram uzcels pieminekli. Tas, protams, nekad nenotiks, bet pasapņot taču drīkst, vai ne? :)

Beidzot visu apceri (vismaz uz doto brīdi) uzdošu pats sev jautājumu uz kuru jau zinu atbildi, bet tomēr neuzdot šo jautājumu būtu nevietā. Un jautājums skan tā - vai tiešām ir tādi cilvēki, kuriem patiesi patīk/ir patikusi mūzika, kurai viens no līdzautoriem esmu bijis es?  Nu tā tiešām no sirds sakot..

Kāda ir mana vieta mūzikā? Kāda ir MANA vieta šai dzīvē?

Šodien atklāju priekš sevis vienu blici, kuru iesaku arī Jums (tiem, kas vēl nezin) - DayLight [www.daylight.lv]

http://www.youtube.com/watch?v=P9QGhNA73qg

JJJAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA!!!!!!!!!! UZVARAAAAAAAAAAAA!!!!!!!!!!!!!!!!!

Latvija - Zviedrija 3:2!!!!!!