MrVirsaitis

Un te nu es sēžu pie tukšas lapas un kārtējo reizi domāju par to kā lietas, sajūtas, apstākļi un domas var mainīties acumirklī. Vienā brīdī tev ir labs garastāvoklis, un tad – zap- un ir pilnīgi citādāk. Un nav nekāda veida kā sevi no tā pasargāt. Šie mirkļi tevi vienkārši atrod un kā no zila gaisa uzpeld, un iemet okeānā bez glābšanas laivas. Pazīstama sajūta. Ļoti pazīstama sajūta. Muļķīgi ka tas notiek tad kad to vismazāk gaidi. Pārsteidz nesagatavotu. Taču ir viens triks kā būt sagatavotam.. un tur pat nevajag visu laiku būt kaujas gatavībā lai atšaudītos. Pietiek ar to, ka atceries – šādi mirkļi var pienākt un ka vairākumā gadījumu neesi spējīgs ietekmēt saskarsmi ar šiem tiem. Tas ir aptuveni tā kā zināt ka vari saslimt. Protams, ir iespējams uzņemt vitamīnus, sportot, regulāri piedomāt pie tā lai mazinātu risku saslimt, bet nekad nevari būt par 100% pārliecināts. Vajag apzināties, to ka pastāv tas niecīgais riska procents. Un ja to apzinies, tad arī ir vieglāk izdzīvot laikā kad saslimsti. Tev ir plāns (nē – drīzāk vadlīnijas) kā rīkoties attiecīgajā gadījumā. Tieši tāpat ir ar ikdienas iespējamajām problēmsituācijām.

Un tagad padomāsim par ko pozitīvu. Jau sen lielākajai daļai pasaules ir skaidrs, ka grūtos brīžus mēs pamanām vairāk nekā labos (atkarībā no tā kā cilvēks tendēts skatīties uz dzīvi). Jā, tie mūs izsit no sliedēm, kā iepriekš rakstīju, bet... Ar prieku un laimi ir tieši tāpat. Arī tie mūs parasti pārsteidz nesagatavotus, tikai atšķirība ir tajā, ka tos mirkļus mēs izbaudam. Tie mūs ceļ spārnos, motivē un visādi citādi iedvesmo. Mēs esam gtavi šiem brīžiem. Nu.. lielākajā daļā gadījumu.. Vienīgais kas mūs spēj izsist no sliedēm ir apmērs laimes brīdim.

Un ir trešā lieta ar ko vēlos šobrīd padalīties – pozitīvu attieksmi ir iespējams uztrenēt. Jā, tas ir darbs. Jā, nākas cīnīties tikai un vienīgi pašam ar sevi, bet tas tiešām ir tā vērts! Salīdzinājumam es varu teikt, ka tas ir kā iet uz sporta zāli, tikai atšķirība ir tā, ka nekur nav jāiet. Ir visu laiku jādomā un jāatceras domāt labas un pozitīvas domas. Lasīt foršus stāstiņus un klausīties/skatītes pozitīvas dziesmas un video. Un ir jāsmaida. Daudz. Pašam pie sevis un atklāti sabiedrībā. SĀkumā pietiek to darīt kad neviens neredz un trenēties spoguļa priekšā. Pēc tam iet uz ielas un neslēpties ja gribas smaidīt. Un nevajag stīvo smaidu kas biedē visus. Vienkārši.. lai nāk dabiski un no sirds. Par to arī šodienas “smaidtosts”:

15. Laime ir muskulis, kas regulāri jātrenē.

Daudzi domā, ka laimes pamatā ir veselīga izgulēšanās. Taisnība, arī es tam piekrītu. Bet lai veiksmīgi izgulētos vajadzīgs ne tikai labs, dziļš un veselīgs miegs. Ir pareizi arī atcerēties par pamošanās mirkli.

T.i. cilvēki parasti skeptiski reaģē kad pasniedzu informāciju ko esmu uzkrājis par miega ciklu analīzi. Protams, katram cilvēkam miega cikls ir individuāls, taču pēc pētījumiem, pagaidām, vidējais statistiskais miega cikla garums ir 1,5h. Un tā ir tīra pusotra stunda, neiekļaujot aizmigšanas ilgumu. Svarīgi ir arī apzināties sava organisma vajadzību pēc miega ciklu skaita. Vidēji, lai izgulētos, cilvēkam vajag 4 miega ciklus – 6 stundas. Man, personīgi, tās ir 4,5h (3 cikli), taču nu jau kādu laiku es par to piedomājot (un arī pārkāpjot 30gadnieka slieksnim) sāku just, ka tomēr vajadzīgi vismaz 4 cikli. Taču, kā jau sacīju, katram ta sir individuāli un jāņem vērā arī citi kopējie apstākļi.

Kas notiks ja pamodīsies miega ciklam pa vidu? Godīgi? Jutīsies neizgulējies.. :) Kas gan cits var notikt, ja tā loģiski skatās? Un tomēr, nevajag arī likties uz auss pusstundu pirms darba dienas modinātāja vai slavenās 5 minūtes... tas esot pat ļaunāk. Un ir arī – pēc savas ilggadēja gulētāja pieredzes to saku. :)

Tātad, plānojam savu miegu tā lai varam izgulēties, atmetam “vēl 5 minūtites” niķi un neaizmirstam ka gadīties var visādi un arī bezmiegs var uznākt jebkurā brīdī.

14. Dažkārt viss, kas vajadzīgs laimei, ir labs miegs.

Mēdz teikt, ka latvietim priekš pilnas laimes nevajag daudz. Varbūt tieši tāpēc pasaule brīnās par to cik esam sīksti? Mums ir gājušas pāri daudzas lielvaras. Mūsu izturību un sīkstumu ir pārbaudījuši daudz un dažādos atjautīgos veidos. Man šķeit ka pat žīdi un tarakāni nav tik izturīgi kā mēs – letiņi. Protams, laiki mainās un arī tas jaunais puikiņš kurš tur tajā video atvainojās Latvijai būtu gatavs stāvēt pirmajās rindās, ja vien tās nebūtu uz emigrācijas tvaikoņa, tomēr lielākā daļa no mums varētu pārdzīvot daudz ko.

Tomēr vēlos atgriezties pie iesāktās tēmas. Es tiešām aizdomājos – kas gan varētu būt mūsu noslēpums. Kā mēs to visu varam paciest un nesalūzt. Vai tiešām mēs būtu kaut kādi memmīši, vai mazohisti, vai kas ir pie “vainas”... Un tad es secināju, ka mēs esam sava veida budistu mūki. Mēs esam “zen” tauta. Mēs uztveramnegācijas, bet nelaižam tās sev klāt. Mēs tās novirzam labvēlīgā gultnē. Protams, ir neizsakāmi skumji un apnicīgi būt par zibensnovedējiem, bet izskatās ka gadu tūkstošu laikā ir pierādījies tas, ka mēs to spējam un mums tas padodas.

Taču atslēga ir kaut kur citur.. atslēga ir tajā, kur mēs rodam enerģiju savai zibensnovedēju spējai. Un šī atslēga ir laime. Laime ir stūrakmens tam, lai cilvēks būtu zen. Iekšējā apgarotība un miers. Un ticiet man, latvieši spēj rast lielu mieru un dzīvu laimi vissīkākajās un mazpamanāmākajās lietās un dabas procesos. Mēs spējam priecāties par visu! Par sauli, par vēju, par jūru, par sevi... un tā varētu turpināt bezgalīgi. Mūsos ir ilgas pēc laimes, tāpēc arī to saskatam visur. Un grūtie laiki parasti palīdz saskatīt laimi ar divtik lielu entuziasmu. Latvieti, turpini būt laimīgs! :)

13. Jauni iespaidi - interesanti pasākumi, labs kino, ceļojumi un piedzīvojumi - ir laimes vitamīni.

Vakar klausījos viena gudra vīra (Alan Watts) spriedumos par Latvijā (un arī citviet pasaulē) kutelīgu tēmu – LSD. Vairāku iemeslu dēļ. Bet... stāsts nav par to.

Jau atkal izlobīju priekš sevis milzum daudz visādu jaunu atklāsmju un vienkārši domu graudu vai potenciālus veidus kā skatīties uz lietām un dzīvi kopumā. Padalīties gan es vēlos tikai ar vienu. Proti, cilvēki maldīgi uzskata ka viss ir tikai polārs – vai nu balts vai nu melns. Tas, ko cilvēki nemana vai – sauksim to tā – nepieredz ir tas viss kas ir pa vidu. Pats process, pati iespējamība, vajadzība, utt pēc vidus. Nav ļauna bez laba un nav laba bez ļauna. Diemžēl, pasaulē nebūs harmonijas, kamēr cilvēki neatvērs acis un neatskārtīs to ka viņi viens otram ir vajadzīgi. Lai labais būtu labs, tam vajag ļaunumu. Un tieši tāpat vajag labo, lai ļaunums varētu būt ļauns. Tas kas ir pa vidu ir apziņa.

Piektdiena! :)

10. Esmu laimīgs cilvēks, kuram ik pa laikam vajag izdomāt kādu mazu vai lielu nelaimi, lai ar dubultspēku baudītu laimi.

Viss ko es tagad vēlos ir – ja kāds kādreiz tomēr lasa šo, iedomājies par pēdējo reizi kad esi juties laimīgs, vai bezrūpīgs, vai vienkārši neesi juties slikti. Tas var būt mirklis kad atskārsti, ka šodien neaizgulējies un priekšnieks uz tevi nebļaus, vai arī atcerējies un izdarīji lietu, kuru noteikti vajadzēja atcerēties un izdarīt, bet aizmirsi uzlikt atgādinājumu vai pierkstīt bociņā to-do listē. Varbūt tev no rīta uzsmaidīja simpātiska sieviete vai vīrietis. Varbūt pat neuzsmaidīja, bet tu pie sevis nopriecājies, ka šis cilvēks mazliet uzlabojis tavu gartastāvokli. Atcerējies? Lieliski! Un tagad pamēģini vairot šo sajūtu! Pamēģini iedomāties kādu papildus detaļu šim notikumam kas to palielinātu vai arī pieliec kādu citu notikumu klāt. Es ceru ka izdodas! :) Jo, redzi, tieši tā katru dienu daru es. Un dienās, kad visām varītēm mēģinot vairot sevī prieku un laimi tas neizdodas, es vienkārši ļaujos, jo arī nepozitīvās dienas un melanholija, un reizēm arī dusmas ir jāizbauda. Tā ir transformējoša enerģija, bet ir jāmāk tā novirzīt sev vēlamā gultnē. Vīrieši to varētu labāk saprast ar sekojošu aprakstu – kad tu mīz, tu satver savu krānu un tēmē, virzi strūklu vajadzīgajā vai pareizajā virzienā. Reizēm šļakstīsies un grūti padosies tēmēšanai, un mēs zinam arī to, ka strūkla mēdz sadalīties divās vai trijās, vai pati pēc savas iniciatīvas maina virzienu... es saprotu sāpi ;) Un tomēr tie ir atsevišķi gadījumi. Protams, ir patīkami stāvēt dušā un nedomājot atslābināties un laist, bet kā jau teicu – visam savs laiks un vieta ;)

Atgriežoties pie iesākuma vēlos teikt, ka ir jāmāk spēt būt brīvam no apkārtējiem apstākļiem. Lai cik slikti vai bailīgi būtu, ir vietas kur tevi neviens nekad nevarēs aizskart. Piemēram, tavās domās. Un pat jaj nevari atrast fizisku telpu 5 minūšu atelpai no visa, tavās domās neviens neielīdīs. Vajag vien gribēt norobežoties. Un, tas jādara gudri. Un tikko kā tu sāksi to darīt, tu spēsi arvien vairāk un vairāk paplašināt savu laimīgo zonu. Iedomājies to kā tādu koka sēklu – to iestādi un ja pareizi un regulāri kop, tas izaugs liels un stiprs. Un tava laime arī kā koks var augt augumā. :) Un kad uzkāpsi koka galotnē, spēsi sajust brīvību. Vai tu spēj iztēloties to laimes sajūtu ka esi brīvs? Tātad, tu JAU esi to sasniedzis! Tu jau esi šajā mirklī un laimīgs. Un tagad vairo to sajūtu sevī. Regulāri atceries par to. Izdzīvo. Tas ir law of attraction stūrakmens. Tik vienkārši! ;)

Laimes izjūta ir spēja būt šeit un tagad, jo tikai caur to tu vari dabūt brīvību – brīvību no bailēm. Bailēm kļūdīties, bailēm tapt vērtētam un kritizētam. Bailēm nedzīvot. Un bez brīvības nav laimes.

Esmū kārtējo reizi vīlies sievietēs. Man ir divi piemēri. Abus vienas dienas laikā piespēlēja sievietes, kuras man ir vienkārši tuvi draugi. Kuras mīlu (kā personības), cienu un vispār bezmaz par māsām uzskatu.
1) Lai ko sieviete darītu, lai kā viņa sačakarētu attiecības... tā NEKAD nebūs bijusi viņas vaina. Pie vainas vai nu džeks, kurš nesaprot, vai naudu nedod, vai daikts par īsu, vai draugus ne tādus izvēlas, utt.
2) Sievietes ar īpašu prieku izbauda vīriešu kaitināšanu. Jo vairāk, jo labāk.

Es saku – veči, dodam pretī! T.i. ja jau tā pret mums izturas, tad vajag radīt pamatojumu. :)

Es nesaku ka visas ir tādas, bet cik mana dzīve iet uz priekšu, tik pārliecinos par savu vārdu patiesību.

“Un tad viņi dzīvoja ilgi un laimīgi...”
Muļķības! Patiesība ko pasakas noklusē ir tāda, ka tieši šajā brīdī sākas darba grūtākā daļa. :)

Jau sen biju domājis, ka ir taču forši nesēdēt mājās un ļauties kādiem acumirklīgiem aicinājumiem un/vai spontānām idejām. Pēdējos gados regulāri cenšos sevi piespiest apslāpēt slinkumu un vienkārši darīt. Mazāks gandarījuma process ir bijis par tām reizēm, kad esmu paļāvies kārdinājumam aiziet uz krogu (jo sevišķi nakamajā dienā vai pat vairākās), bet ja atmet šo sadaļu tad izteikts pārsvara procents ir gadījumiem kad esmu gandarīts par izvēli nesēdēt uz vietas.

Un, jo biežāk esi saņēmies un darījis, jo biežāk esi guvis prieku pēc tam kad esi ļāvies pārsteiguma mirklim avā dzīvē, jo vieglāk ir saņemties kam nākamajam. Es neesmu pārāk azartisks cilvēks ja runa ir par sportiskām vai fiziski sarežģītām aktivitātēm (ar izņēmumiem), tāpēc neuzskatu ka manī iedegas liela uguntiņa, bet es nevaru noliegt ka izstrādājas sava veida reflekss. Tāpat kā ar šķaudīšanu – pēc tam kad esi dzirdējis kādu šākudām visticamāk prātā ieskanēsies “Uz veselību!” vēlējums. Tieši tāpat ir arī ar izkustēšanos no mājas un piedzīvojumiem – jo biežāk gūsi pozitīvas emocijas, jo lielāka iespējamība, ka nākamreiz ilgi nevilcinoties pieņemsi lēmumu “Kad ta vēl ja ne jaunībā!” :D Gluži vienkārši tas saistītsie ar ko pozitīvu, veselīgu un vēlamu. Uzkrāt atmiņas.

Tieši pēc šāda principa vakar, pulkstens pusdesmitos vakarā, piekritu izlīst no mājas lai ar labāko draugu pabraukātos ar viņa jauno auto pa sniegotajām Rīgas ielām. Tā nu ap desmitiem vakarā, ar 270 zirdziņiem zem pārsega, pierūcinājām Skanstes ielu un ne tikai. Tas bija pasākuma sākums. Pēc tam devāmies iepīpēt gardu dūmu, iedzert pusglāzi baltvīna un devāmies sniegotā pastaigā uz Vērmanes dārzu. Iespējams varētu izklausīties garlaicīgi, bet tā nebija. Piedzīvotās sajūtas, vizuālās stimulācijas un atvērtās domas bagātināja šo eksistenciālo mirkli. Un tas viss tika piedzīvots pāris stundu laikā, jo jau pusnaktī biju mājās, uztinu vakara pēdējo ķiršu tabakas cigareti un pēc tās nokūpināšanas ļāvos miega valstības burvībai. Ir labi zināt (vai vismaz nojaust) kas pašu darīs laimīgu.

Jo labāk pazīsti sevi, jo vieglāk tikt pie laimes.

Bieži ir sanācīs dzīvē gan kontaktēties ar cilvēkiem kuri uzskata ka dzīve ir labāka tur kur mūsu nav, gan pašam būt par šādu cilvēku. No vienas puses es uzskatu ka ta sir tikai normāli, ja skaties uz kaimiņu vai kādu veiksmīgu cilvēku un vēlies viņam līdzināties, lai arī savu dzīves kvalitāti uzlabotu, bet no otras puses skatoties – cilvēki pārāk bieži neatceras vai pat nemaz neiedomājas ka daudz kas jau viņiem pašiem ir tāds, uz ko citi skatās ar skaudību. Protams, daudzi, uzzinājuši ka viņiem ir tas, ko iekāro citi cilvēki, saceltu degunus gaisos un kļūtu iedomīgi, nevis vienkārši iegūtu apgarotāku pašapziņu. Grūti teikt kāds es pats būtu realitātē, kad uzzinātu par saviem slēptajiem talantiem, kurus citi vēlas sev, bet man gribētos ticvēt, ka es neturētu visu pie sevis. Es, šķiet, arī padalītos.

Par laimi, pēdējos gados ir vairāk sanācis pievērst uzmanību, apzināties un izdzīvot mirkļus kad saproti – jā, es esmu šeit un man ir labi! Ar vai bez citiem cilvēkiem kuri ir klāt. Vienalga vai aizej uz kino, vai satiec kādu paziņu un izdomājat ieiet kādā kafejnīcā uz tasi tējas, vai arī savācaties ar džekiem lai uzrullētu vienu smaržīgu kāsi, iemalkotu šņabi, paspēlētu kārtis un paskatīto kādu filmu. Visas tās sarunas un joki, un citi mirkļi tevi iekšēji pilda un silda, un rada sajūtu ka esi tieši tur kur tev jābūt. Un domās vari noskaitīt: “Es esmu šeit. Es esmu tagad. Viss notiek!”.

Ja nesaproti kā lai dzīvo – dzīvo laimīgi!

Piektdiena. Ir piektdiena. Parasti piektdienās “pēc noklusējuma” ir jābūt maķenīt labākam garastāvoklim kā citās dienās, vai ne? Vismaz “no astoņiem līdz pieciem” cilvēkiem noteikti. Aču šodiena ir savādāka. Šodien, par spīti tam ka neesmu jēdzīgi izgulējies dēļ puscaura miega, jūtos fenomenāli labi. Un tās ir atblāzmas no negaidītas (neplānotas), bet pašsaprotamas lietas – komplimentiem. Uhh, kā tie ceļ spārnos! Runa, rpotams, ir par vakardienas ātro randiņu pasākumu.

Un tomēr, piedzīvotās sajūtas un pieredze like aizdomāties – kā lai iemācās dabiskā veidā pašam piešļākt asinīs pamatīgu devu adrenalīna un dopamīna kokteilim? Kā lai ieslēdz to “sporta pārnesuma režīmu” savām ikdienas gaitām? Kā pacelt pašapziņu un iztaisnot muguru ikdienā un sasniegt zvaigznes? Jautājumi. Jautājumiem vajag atbildes. Jautājumi ir izsalkums, bet atbildes pārtika. Daba nemīl tukšumu. Tukšumam vajag ziedojumus. Ziedojumiem nav jābūt lietām kas mums ir svarīgas. Kā ziedojumus var atmest arī savas bailes, sliktās īpašības un, es nez`, pat vecas apenes. Ziedojot kaut ko atbrīvojas telpa un resursi, kurus var izmantot lai iegūtu to kas ir vajadzīgs, ko gribas vai kas katru no mums dara laimīgu. Dažiem cilvēkiem ir jāsaka ardievas, lai būtu iespēja kādam citam pateikt “namasté”.

3. Visi cilvēki nes laimi. Daži ar savu klātbūtni, citi - ar prombūtni.

Vakar bija viens no tiem vakariem kurā tika svinēta mūzika. Bija mēģinājums šī gada The (..) Makers koncertam. Šogad mūsu grupai nosaukums ir The Baby Makers, pagodinot to ka mūsu Lienei puncī sēkla. He. Smieklīgi sanāca pateikt.

Es vairs nespēju atminēties cik sen mēs šo padarīšanu aizsākām, bet tā ir kļuvusi par patīkamu tradīciju – vismaz reizi gadā savākties mūsu oriģinālsastāva trijotnei un sadomāt konceptuālu kaverkoncertu piesaistot vai nepiesaistot citus. Tā ir patīkama sajūta – spēt apzināties ka vari dāvāt citiem prieku un smaidu. Un vispār – likt citiem just. Tā ir meditācija gan katram pašam sev, gan kopā. Šogad vajag siltu dzērienu (alkoholisku), piparkūkas un sveces. Redzēsim cik daudz no tā visa mēs reāli izdarīsim. Lai nu kā – 22. decembra vakarā, krogā GreenWood Bar.

Ar laimi ir tāpat kā ar mehānismu – jo vienkāršāks, jo retāk bojājas.

Šajā dienā, tieši gadu atpakaļ, sāku tādu kā izaicinājumu ar nosaukumu “100 Laimīgās Dienas”. Uzdevums bija pavisam vienkāršs – jāapņemas kādā no soctīkliem katru dienu publicēt bildi ar kaut ko par ko es priecājos. Un tā 100 dienas no vietas. Bez pārtraukuma.

Sākotnēji šis izaicinājums likās tāds nieks vien, bet pēc kāda laika sāka parādīties visādi untumi – vai nu slinkums, vai nu nebija īsti laika, vai nu gluži vienkārši nelikās ka tajā dienā gribas priecāties. Bija visādi stulbumi un attaisnojumi kas mēģināja ārā, bet pats muļķīgākais, kā tagad atskatos, bija iekšējais apgalvojums “nav taču par ko priecāties”. Un tad nācās visām varītēm atcerēties savas iepriekšējās atklāsmes un sagrupēt savas domas un emocijas lai kaut cik saņemtu sevi rokās pat tajās dienās kad smaids uz lūpām bija uzspiests. Es vienalga piespiedos un atradu pāris sekundes vai minūtes lai izpildītu izaicinājuma nosacījumus.

Tagad atskatoties atpakaļ viss šķiet tādā kā sapnī. Tās 100 laimīgās dienas bija interesants piedzīvojums un noteikti atstājis iespaidu uz mani un manu dzīvi. Tagad mēģinu izdomāt kāds varētu būt mans nākamais 100 dienu izaicinājums.

Laime – kad manas vēlmes noģībst no manām iepsējām.