MrVirsaitis

Šajā dienā, tieši gadu atpakaļ, sāku tādu kā izaicinājumu ar nosaukumu “100 Laimīgās Dienas”. Uzdevums bija pavisam vienkāršs – jāapņemas kādā no soctīkliem katru dienu publicēt bildi ar kaut ko par ko es priecājos. Un tā 100 dienas no vietas. Bez pārtraukuma.

Sākotnēji šis izaicinājums likās tāds nieks vien, bet pēc kāda laika sāka parādīties visādi untumi – vai nu slinkums, vai nu nebija īsti laika, vai nu gluži vienkārši nelikās ka tajā dienā gribas priecāties. Bija visādi stulbumi un attaisnojumi kas mēģināja ārā, bet pats muļķīgākais, kā tagad atskatos, bija iekšējais apgalvojums “nav taču par ko priecāties”. Un tad nācās visām varītēm atcerēties savas iepriekšējās atklāsmes un sagrupēt savas domas un emocijas lai kaut cik saņemtu sevi rokās pat tajās dienās kad smaids uz lūpām bija uzspiests. Es vienalga piespiedos un atradu pāris sekundes vai minūtes lai izpildītu izaicinājuma nosacījumus.

Tagad atskatoties atpakaļ viss šķiet tādā kā sapnī. Tās 100 laimīgās dienas bija interesants piedzīvojums un noteikti atstājis iespaidu uz mani un manu dzīvi. Tagad mēģinu izdomāt kāds varētu būt mans nākamais 100 dienu izaicinājums.

Laime – kad manas vēlmes noģībst no manām iepsējām.