Varbūt...
Posted on 13.11.2009 at 09:47Sajūta: in the middle
Skaņa: DayLight - Vēl nē
Labrīt, visiem!
Ienāca man doma viena prātā vakar vakarā pirms pašas došanās pie miera. Man tā bieži vien ir, kad pirms jāiet gulēt rodas visas (manuprāt) labākās domas.
Uzdāvināja man vārda dienā dažādu atziņu/joku grāmatiņu "Labai omai". [Paldies Santai, Ievai, Kasparam un Pēterim] Tad nu lūk - doma man ienāca prātā tāda, ka es katru no darba dienām pavadīšu domājot par vienu no grāmatā minētajām atziņām un to analizēšu no sava skatu punkta. Protams to domu gājienu galveno rakstot blogā. Jau kādu laiku gribas uzmočīt sev jaunu, personīgu blogu, bet pagaidām lai jau paliek kā ir.
Šodienas atziņa skan tā "Slikts tas ģenerālis, kurš nesapņo kļūt par pieminekli!"
Šodien to nez kāpēc gribas saistīt ar mūziku un savām aktivitātēm tās radīšanā un izmantošanu savu vēlmju un vajadzību apmierināšanā. Daudziem man šeit draudzīgajiem nav noslēpums, ka esmu The Factor rīkle dotajā momentā, līdz ar to varētu spriest par to, ka esmu viens no tiem, kas rada mūziku/liriku/u.t.t. Tā tas protams arī ir. Bet vai tam visam ir mērķis? Mums visiem (grupā) mūzika vairāk vai mazāk ir hobijs. Precīzāk tās radīšana ir hobijs. Latvijā vairāk arī nesasniegsi. Bet tai pašā laikā gan es, gan pārējais The Factor sastāvs, gan vairums mūziķu kurus pazīstu, gan liela daļa no manu iepriekšējo projektu dalībnieku atzīstam, ka mums mūzika ir asinīs kā narkotika. Lai kā arī būtu, mēs nekad bez tās nespēsim dzīvot. Izdzīvot varbūt, bet ne dzīvot. Tā ir neizsakāma vajadzība.. labi justies. Gandarījums par paveikto. Varbūt ne uz reizi, bet pēc pāris gadiem gan. Pavisam nesen (šonedēļ) atkal atminējos par Eclipse. Daudzi jau dzirdējuši manas vaimanas, ka tas ir bijis viens no maniem labākajiem posmiem dzīvē. Tobrīd varbūt tā nelikās, bet tagad, kad kopš izjukšanas pagājuši 3 gadi sāku novērtēt to laiku. Nostaļģija? varbūt, bet radītais ir fantastisks. "Vismaz man tā šķiet.."
Atgriežoties pie galvenās atziņas domas manā interpretācijā varu sacīt, ka lai arī mūziku itkā uztveru kā hobiju un tās esamība manā dzīvē ir augstā pakāpē, tomēr vienmēr ir bijusi vēlme būt par kaut ko vairāk nekā vienkāršam, necilam ierindas "muzikantiņam" bez perspektīvas. Lieki piebilst, ka praktiski neko neesmu darījis lai viss arī notiktu pēc manām vēlmēm, taču cerība uz veiksmi vienmēr mani ir pavadījusi. Vēlos būt par ģenerāli, kuram uzcels pieminekli. Tas, protams, nekad nenotiks, bet pasapņot taču drīkst, vai ne? :)
Beidzot visu apceri (vismaz uz doto brīdi) uzdošu pats sev jautājumu uz kuru jau zinu atbildi, bet tomēr neuzdot šo jautājumu būtu nevietā. Un jautājums skan tā - vai tiešām ir tādi cilvēki, kuriem patiesi patīk/ir patikusi mūzika, kurai viens no līdzautoriem esmu bijis es? Nu tā tiešām no sirds sakot..
Kāda ir mana vieta mūzikā? Kāda ir MANA vieta šai dzīvē?
Šodien atklāju priekš sevis vienu blici, kuru iesaku arī Jums (tiem, kas vēl nezin) - DayLight [www.daylight.lv]
Ienāca man doma viena prātā vakar vakarā pirms pašas došanās pie miera. Man tā bieži vien ir, kad pirms jāiet gulēt rodas visas (manuprāt) labākās domas.
Uzdāvināja man vārda dienā dažādu atziņu/joku grāmatiņu "Labai omai". [Paldies Santai, Ievai, Kasparam un Pēterim] Tad nu lūk - doma man ienāca prātā tāda, ka es katru no darba dienām pavadīšu domājot par vienu no grāmatā minētajām atziņām un to analizēšu no sava skatu punkta. Protams to domu gājienu galveno rakstot blogā. Jau kādu laiku gribas uzmočīt sev jaunu, personīgu blogu, bet pagaidām lai jau paliek kā ir.
Šodienas atziņa skan tā "Slikts tas ģenerālis, kurš nesapņo kļūt par pieminekli!"
Šodien to nez kāpēc gribas saistīt ar mūziku un savām aktivitātēm tās radīšanā un izmantošanu savu vēlmju un vajadzību apmierināšanā. Daudziem man šeit draudzīgajiem nav noslēpums, ka esmu The Factor rīkle dotajā momentā, līdz ar to varētu spriest par to, ka esmu viens no tiem, kas rada mūziku/liriku/u.t.t. Tā tas protams arī ir. Bet vai tam visam ir mērķis? Mums visiem (grupā) mūzika vairāk vai mazāk ir hobijs. Precīzāk tās radīšana ir hobijs. Latvijā vairāk arī nesasniegsi. Bet tai pašā laikā gan es, gan pārējais The Factor sastāvs, gan vairums mūziķu kurus pazīstu, gan liela daļa no manu iepriekšējo projektu dalībnieku atzīstam, ka mums mūzika ir asinīs kā narkotika. Lai kā arī būtu, mēs nekad bez tās nespēsim dzīvot. Izdzīvot varbūt, bet ne dzīvot. Tā ir neizsakāma vajadzība.. labi justies. Gandarījums par paveikto. Varbūt ne uz reizi, bet pēc pāris gadiem gan. Pavisam nesen (šonedēļ) atkal atminējos par Eclipse. Daudzi jau dzirdējuši manas vaimanas, ka tas ir bijis viens no maniem labākajiem posmiem dzīvē. Tobrīd varbūt tā nelikās, bet tagad, kad kopš izjukšanas pagājuši 3 gadi sāku novērtēt to laiku. Nostaļģija? varbūt, bet radītais ir fantastisks. "Vismaz man tā šķiet.."
Atgriežoties pie galvenās atziņas domas manā interpretācijā varu sacīt, ka lai arī mūziku itkā uztveru kā hobiju un tās esamība manā dzīvē ir augstā pakāpē, tomēr vienmēr ir bijusi vēlme būt par kaut ko vairāk nekā vienkāršam, necilam ierindas "muzikantiņam" bez perspektīvas. Lieki piebilst, ka praktiski neko neesmu darījis lai viss arī notiktu pēc manām vēlmēm, taču cerība uz veiksmi vienmēr mani ir pavadījusi. Vēlos būt par ģenerāli, kuram uzcels pieminekli. Tas, protams, nekad nenotiks, bet pasapņot taču drīkst, vai ne? :)
Beidzot visu apceri (vismaz uz doto brīdi) uzdošu pats sev jautājumu uz kuru jau zinu atbildi, bet tomēr neuzdot šo jautājumu būtu nevietā. Un jautājums skan tā - vai tiešām ir tādi cilvēki, kuriem patiesi patīk/ir patikusi mūzika, kurai viens no līdzautoriem esmu bijis es? Nu tā tiešām no sirds sakot..
Kāda ir mana vieta mūzikā? Kāda ir MANA vieta šai dzīvē?
Šodien atklāju priekš sevis vienu blici, kuru iesaku arī Jums (tiem, kas vēl nezin) - DayLight [www.daylight.lv]