![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Savādi, bet jau kādu laiku mani nepamet doma, ka ir jāatgriežas pie pagātnes. Pie saknēm. Pie vērtībām. Savādi tas šķiet tamdēļ, ka es pēc “dabas” mēdzu dzīvot gremdējoties atmiņās. Citreiz vairāk, citreiz mazāk. Un līdz galam neiztulkojot šīs savas zemapziņas kaprīzes esmu spiests samierināties ar šīm “savādajām” dziņām.
Nevienam neesmu slēpis ka esmu visai dīvains putns un ar to kas notiek manā galvā reizēm ir bezspēcīgi cīnīties, taču pašam šķiet ka ar diezgan intensīvu darbu esmu spējis panākt rezultātu kas nav vairs tik bīstams pašam sev. Tomēr vēl aizvien mani kā niķīgu un neapmierinātu bērnu nomāc dažādi jautājumi. Tie paši, ar kuriem daudzi nu jau pieaugušie kaut kā veiksmīgi ir spējuši sadzīvot vai pat tos noklusināt. No vienas puses varētu teikt, ka esmu krietni pārspējis pamatīgu kvantumu savu vienaudžu vai pat šīs planētas populācijas, bet tajā pat laikā es apzinos, ka ne sūda nezinu un īsti neesmu gatavs šai dimensijai. Abos gadījumos es gan priecājos, gan.. palieku domīgs. Un interesanti ir tas, ka mani neapmierina tas, ja es palieku domīgs. Man vajag rast kādu gudru domu vai risinājumu. Bieži vien pie risinājumiem ir jāstrādā gadiem. Vai arī tās ir pēkšņas atskārsmes kas norāda uz to, ka vienkāršās un pašsaprotamās lietas acu priekšā nemaz nav tik vienkāršas un pašsaprotamas, un tās kas ir tālas un distancētas patiesībā ir tuvākas nekā drīkst.
Un kam lai tic? Sirdij? Prātam? Grāmatām? Pieredzei? Stāstiem? Apreibinošu vielu stimulētām atklāsmēm? Ņemot vērā ka “ticēt” pati par sevi ir infantīla darbība, konstanti nonāku strupceļā sarunās ar sevi. Man gribas saprast kas ir tas kāpēc vajag būt šeit un kāpēc elektromagnētiskajiem impulsiem ir iedoti gaļas apvalki ko saucam par ķermeņiem. Gribu zināt kā dēļ ir vērts dzīvot tajā brīdī kad saproti to ka esi 31 reizi aprotējis apkārt zvaigznei uz milzīga sfēriska kosmosa kuģa ko saucam par planētu Zeme. Es gribu zināt kas man ir jāizdara tāds, lai es skaitītos dzīvojis, jo lielos vilcienos esmu to izdarījis. Esmu sasniedzis pieauguša cilvēka fizikālos apjomus, esmu sapratis ka nihilisms ir atbildējis uz jautājumu par mūsu eksistenci (nekam nav nozīmes, jo mēs visi mirsim), bet vai tas ir tas? Es, protams, par visu priecājos un esmu pēc dabas pozitīvs, atvērts, mīlošs cilvēks. Pēdējo 5 gadu laikā esmu strādājis pie savas pasaules uztveresun pašapziņas un esmu krietni mainījies, bet tālāk es vienkārši neredzu nekādus izaicinājumus. Es neredzu jēgu turpināt patērēt šīs dimensijas resursus. Esmu gatavs nākamajam pakāpienam, nākamajam izaicinājumam, bet visu laiku tieku ierauts līdzīgu notikumu virpulī. Spirālē. Man ir vajadzīga jauna perspektīva no kuras paskatīties uz visu, bet rodas sajūta ka nekā vairāk arī nav. Kā tādā vecā TV konsoles spēlē kurā līmeņi ir tie paši un mainās vienīgi ātrums un sarežģījumu biežums līdz tevis kontrolētais varonis mirst.
Es neesmu suicidāli tendēts, bet es tiešām nespēju sagremot to, ka tagad vēl kādus 70 gadus man būs jāturpina šādā garā. Gandrīz katra diena man ir kā piedzīvojums un katra diena ir vairāk vai mazāk vērtīga, bet kāda ir jēga visu šo pieredzi uzkrāt? Lai būtu ko pastāstīt vecumdienās cilvēkiem kuriem tāpat maz interesē citi cilvēki un to pieredze? Galu galā, vecumdienās visi domās par to kā viņi savu dzīvi nodzīvojuši nevis gribēs dzirdēt citus. Kādam nodot informāciju? Pff, cik daudzi cilvēki mācās no citu kļūdām? Lai nebūtu deģenerāts un saprastu pasauli? Esmu mierā ar šī brīža sasniegto un nedomāju ka vēl 70 gadu laikā es varētu uzkrāt atbildes. Drīzāk muļķīgus jautājumus. Es negribētu būt Dalailama kuram katrā publisko lekciju ciklā uzdod milzīgu kvantumu jautājumu kuri ir vienkārši debili un tāda sajūta, ka cilvēki tiešām ir sekli. Un man nav arī nepabeigtu darbu. Man nav un nebūtu bail aiziet. Tāpat pēc viena gaļas gabala elektrisko impulsu izsīkšanas (t.i. pēc nāves) nekas vairs nav svarīgs. Cilvēki nesaprot, nespēj pieņemt domu ka nekas nebūs svarīgs. Nebūs ne domu, ne uztraukumu, ne elpas, ne sēru... nebūs nekā. Nebūs tukšuma un nebūs arī pilnuma. Vienkārši nekas pēc nāves nav.
Bet smaidīt vajag. Tad ir priecīgāk un pozitīvāk gaidīt neatgriezenisko galu. :)
Nevienam neesmu slēpis ka esmu visai dīvains putns un ar to kas notiek manā galvā reizēm ir bezspēcīgi cīnīties, taču pašam šķiet ka ar diezgan intensīvu darbu esmu spējis panākt rezultātu kas nav vairs tik bīstams pašam sev. Tomēr vēl aizvien mani kā niķīgu un neapmierinātu bērnu nomāc dažādi jautājumi. Tie paši, ar kuriem daudzi nu jau pieaugušie kaut kā veiksmīgi ir spējuši sadzīvot vai pat tos noklusināt. No vienas puses varētu teikt, ka esmu krietni pārspējis pamatīgu kvantumu savu vienaudžu vai pat šīs planētas populācijas, bet tajā pat laikā es apzinos, ka ne sūda nezinu un īsti neesmu gatavs šai dimensijai. Abos gadījumos es gan priecājos, gan.. palieku domīgs. Un interesanti ir tas, ka mani neapmierina tas, ja es palieku domīgs. Man vajag rast kādu gudru domu vai risinājumu. Bieži vien pie risinājumiem ir jāstrādā gadiem. Vai arī tās ir pēkšņas atskārsmes kas norāda uz to, ka vienkāršās un pašsaprotamās lietas acu priekšā nemaz nav tik vienkāršas un pašsaprotamas, un tās kas ir tālas un distancētas patiesībā ir tuvākas nekā drīkst.
Un kam lai tic? Sirdij? Prātam? Grāmatām? Pieredzei? Stāstiem? Apreibinošu vielu stimulētām atklāsmēm? Ņemot vērā ka “ticēt” pati par sevi ir infantīla darbība, konstanti nonāku strupceļā sarunās ar sevi. Man gribas saprast kas ir tas kāpēc vajag būt šeit un kāpēc elektromagnētiskajiem impulsiem ir iedoti gaļas apvalki ko saucam par ķermeņiem. Gribu zināt kā dēļ ir vērts dzīvot tajā brīdī kad saproti to ka esi 31 reizi aprotējis apkārt zvaigznei uz milzīga sfēriska kosmosa kuģa ko saucam par planētu Zeme. Es gribu zināt kas man ir jāizdara tāds, lai es skaitītos dzīvojis, jo lielos vilcienos esmu to izdarījis. Esmu sasniedzis pieauguša cilvēka fizikālos apjomus, esmu sapratis ka nihilisms ir atbildējis uz jautājumu par mūsu eksistenci (nekam nav nozīmes, jo mēs visi mirsim), bet vai tas ir tas? Es, protams, par visu priecājos un esmu pēc dabas pozitīvs, atvērts, mīlošs cilvēks. Pēdējo 5 gadu laikā esmu strādājis pie savas pasaules uztveresun pašapziņas un esmu krietni mainījies, bet tālāk es vienkārši neredzu nekādus izaicinājumus. Es neredzu jēgu turpināt patērēt šīs dimensijas resursus. Esmu gatavs nākamajam pakāpienam, nākamajam izaicinājumam, bet visu laiku tieku ierauts līdzīgu notikumu virpulī. Spirālē. Man ir vajadzīga jauna perspektīva no kuras paskatīties uz visu, bet rodas sajūta ka nekā vairāk arī nav. Kā tādā vecā TV konsoles spēlē kurā līmeņi ir tie paši un mainās vienīgi ātrums un sarežģījumu biežums līdz tevis kontrolētais varonis mirst.
Es neesmu suicidāli tendēts, bet es tiešām nespēju sagremot to, ka tagad vēl kādus 70 gadus man būs jāturpina šādā garā. Gandrīz katra diena man ir kā piedzīvojums un katra diena ir vairāk vai mazāk vērtīga, bet kāda ir jēga visu šo pieredzi uzkrāt? Lai būtu ko pastāstīt vecumdienās cilvēkiem kuriem tāpat maz interesē citi cilvēki un to pieredze? Galu galā, vecumdienās visi domās par to kā viņi savu dzīvi nodzīvojuši nevis gribēs dzirdēt citus. Kādam nodot informāciju? Pff, cik daudzi cilvēki mācās no citu kļūdām? Lai nebūtu deģenerāts un saprastu pasauli? Esmu mierā ar šī brīža sasniegto un nedomāju ka vēl 70 gadu laikā es varētu uzkrāt atbildes. Drīzāk muļķīgus jautājumus. Es negribētu būt Dalailama kuram katrā publisko lekciju ciklā uzdod milzīgu kvantumu jautājumu kuri ir vienkārši debili un tāda sajūta, ka cilvēki tiešām ir sekli. Un man nav arī nepabeigtu darbu. Man nav un nebūtu bail aiziet. Tāpat pēc viena gaļas gabala elektrisko impulsu izsīkšanas (t.i. pēc nāves) nekas vairs nav svarīgs. Cilvēki nesaprot, nespēj pieņemt domu ka nekas nebūs svarīgs. Nebūs ne domu, ne uztraukumu, ne elpas, ne sēru... nebūs nekā. Nebūs tukšuma un nebūs arī pilnuma. Vienkārši nekas pēc nāves nav.
Bet smaidīt vajag. Tad ir priecīgāk un pozitīvāk gaidīt neatgriezenisko galu. :)