MrVirsaitis

Viss ir labi. Dzeru vairāk ūdens, izguļos kārtīgi, pīpēju mazāk (arī nedarbus, diemžēl), galējībās neieslīgstu, lasu grāmatas vairāk, esmu krietni atradinājies no glāstierīces važām, utt. Itin labi viss ir, taču kaut kā trūkst. Protams, vēl ir jāpierod un un jāiesakņo jaunie paradumi līdz automātiskuma līmenim, bet jau tagad, kad paliek vieglāk atcerēties un izpildīt solījumus sev, rodas brīvas vietas kādām aktivitātēm sev un gribas lai būtu kas vērtīgs un pozitīvs ar ko šīs brīvās vietas aizpildīt.

UN tajā pat laikā es apzinos ka ir pilnīgi normāla vēlme lai būtu mazāk pienākumu, bet vairāk izpriecu. Savā ziņā apkārtējo cilvēku spiediens neļauj līdz galam atslābināties. Visu laiku vajag atcerēties ka sevi ir jāpilnveido un jādzenās uz priekšu pēc jauniem sasniegumiem un jaunām virsotnēm. Arī darbos (ne tikai manā, bet visiem citiem) jauni priekšnieki sagaida bezierunu komandu izpildi bieži vien neapzinoties ka viņu metodes ir stulbas un darbinieku pieredzei neuzticas. Un tad nākas n-to mēnešu garumā darīt lietas pa tukšo tikai lai atgrieztos pie rezultāta kurš jau sākotnēji tika izklāstīts. Es jau neko, ja vien šie eksperimenti nebūtu ar padoto nervu, laika, tukšdarbības un citu neizdevīgu procesu cenu.

Lasot visādas motivācijas pērles un domu graudus ik pa brīdim uzpeld teksts/jautājums iz sērijas "Ko tu labprāt darītu, ja Tev būtu garantēta veiksme līdz mūža galam?" vai "Ko Tu darītu, ja nauda nebūtu šķērslis vai ja Tev būtu tik daudz naudas ka par to nevajadzētu vairs uztraukties?" un tamlīdzīgi. Un tie teksti tieši tā arī domāti - katram lasītājam "likt" padomāt par to ko katrs darītu, ja.. Es teikšu godīgi, katru reizi kad šāds teksts uzpeld vai kāds pajautā ko tādu, es atbildu ka es absolūti neko nedarītu. Es atpūstos, luņotu, spēlētu datorspēles, ceļotu, mēnesi no vietas rītu LSD un tripotu Tibetas tempļos, utt. Ja man būtu tik daudz naudas ka man par to nebūtu jāuztraucas, es gluži vienkārši to tērētu. Ja man būtu garantija 100% veiksmei, es ietu un pirktu loterijas, ar motocikliem mestu salto no Niagāras ūdenskrituma augšas bez sekām, mācītu Trampam un Kivičam pieklājības normas un vajadzības gadījumā uzšautu ar metāla lineālu pa degunu nepaklausības gadījumā un vispār pārmācītu visus pasaules ļaundarus.

Taču tas ir tikai citā dimensijā iespējams. Šajā man nākas secināt ka jebkurš šāds motivējošais sauklis ir aplams un demotivējošs, jo 100% veiksme nekad nav iespējama un finansiālo jautājumu bezlimita atrisinājums parasti pie veselīgi domājošiem neatnāk. Kaut vai tāpēc, ka veselīgi domājošais nepirks loterijas biļeti. Ne jau tāpēc ka neticētu veiksmei, bet tāpēc ka veselīgi izsverot skolā apgūtās varbūtības te(r)orijas un pieslēdzot loģisko saprātu spēj pieņemt racionālu lēmumu ka vinnēt loterijā 100 miljonus ir tikpat iespējami kā pašam aizlidot uz Marsu un atpakaļ. Ok, mēs varam pastrīdēties par varbūtības lielumu katrai no šīm versijām, bet doma ir skaidra - tas ir praktiski neiespējami. Un tikai muļķis uzķersies uz reklāmas trika "Lai vinnētu loterijā, ir vismaz biļete jānopērk". Es labāk uzķeros uz pašam sev radīta "reklāmas trika" - ja gribi garšīgas vakariņas, pacel dirsu no dīvāna, aizej uz veikalu pēc cūkgaļas, tomātu pastas, ķiplokiem, burkāniem, sīpoliem un uztaisi sev bezdievīgi garšīgu gulašu pie griķiem. Redzi, draudziņ, svētlaimi ir iespējams sasniegt pavisam vienkārši. Kaut vai pazvanot un pasūtot lai ēdienu tev pieved pie pašām dzīvokļa durvīm.

Bet tam visam vajag līdzekļus. No rītiem ir jāceļās, jāiet uz darbu un jāseko iztēlotam burkānam par laiku kad vairs nevajadzēs strādāt un varēs nodoties dzīves baudīšanai. Un tas nepienāk. Nākas "samierināties" ar domu ka "gan jau nākamajā dzīvē"...

Piezīme sev: nav prāta darbs lietot psihodēliju pirdienas vakarā, ja mīļotā sieviete ir mājās un nākamajā rītā uz darbu. Nekad vairs.

Bet rezultāts labs. Sanāca iztīrīt bēniņus no novecojušām domām un aizspriedumiem, atbrīvojot vietu jaunam, svaigam un skaistam. Un garšīgam kā apelsīnu Orbit. Sen jau vajadzēja. Sen. Ja Halējs nebūtu bijis pimpītis un vasaras pārgājienu būtu noorganizējis pēc sākotnēji plānotā scenārija, zemapziņas dubļi nebūtu bijuši tik piekaltuši. Lai nu kā, tas ir aiz muguras un var turpināt skatītes nākotnē ar svaigām acīm.

Novem bris pavadīts. Daudz noslēgumu.. gan simbolisku, gan garīgu, gan fizisku. Latvijai 100. Ir nodzīvots un sagaidīts cipars. Un visas citas lietas arī kaut kā lielos vilcienos ir galā. Nevilšus uzpeld jautājums - ko tālāk? Taisīt bērnus? Pamest visu un doties pasauli apskatīt? Savādā ziņā ir sajūta, ka viena dzīve ir nodzīvota un tagad var sākt dzīvot nākamo. Kāda nu tā būs? Tas jāizlemj un jādodas tajā virzienā. Protams, improvizācijai būs liela loma, bet virziens? Laikam jāsāk pierakstīt sapņi/mērķi. 2025. gadā uz Japānu. Noteikti vajag uz LA aizlidot un uztīt kāsi pie okeāna kopā ar random sērferiem. Jaunu, kritērijiem atbilstošu auto. Ģimeni un dzīves telpu (vēlams bez (faking) ziemas). Un vismaz 100 000 000 EUR kontā. Aiziet!

Piezīme sev 2: results may vary.

Pagājušajā piektdienā ar bračku satikām Molliju. Lai arī ceļojums bija labdabīgs un eiforijas bija vairāk kā negatīvu emociju, tieši pēdējo dēļ es laikam tomēr varu teikt ka man vairāk patīk Mērija un pa retai reizei Lūsija. Un pa reizei arī šampinjoni sniedz spēju ieskatīties zemapziņas dzīlēs. Nu viss par ko Lenons būtu priecājies. Un nē, nav princips kā citiem - pēc `sober october` taisīt `can`t remember november`. Jaunības dienu stulbums sen jau kā garām. Paliek dzīves un laikmetīgu mirkļu baudīšana.

Long storī šort. Aizgāju uz kūti un mani iepazīstināja ar Pūkudupsi. Tas trusītis nemirs, ka es jums saku! Vai arī mirs pats pēdējais. Ja vien nepaveiksies un kāda grizlī lapsa nepakamps random brīdī.

Mīliet trušus, cilvēki! Mīliet visu dzīvo radību. To visu, protams, var saīsināt vēl. Līdz vienam vārdam - mīliet. Tik vienkārši.

Peace. Love. Bubble gum.

Šorīt patīk krusa aiz loga. Noķēru pa ceļam no autobusa līdz darbdurvīm.
Atģērbos, aizgāju padirst, paņēmu karstu vīnogu smeķa tēju un ar priecīgu prātu strādāju rīta cēlienu, ik pa brīdim apcerīgi veroties pa logu.

Lietas. Vietas. Cilvēki. Notikumi. Man patīk kontrole un spēja kontrolēt. Nē, ne sliktajā nozīmē. Man patīk ja lietas arī haosā un bez manas līdzdalības, taču priekš manis iznākumam vienmēr jābūt pozitīvam. Jo es taču daru visu maksimāli lai dzīve būtu mierīgāka. T.i. ar pozitīvo stresu, nevis brīžiem kad esi "no laivas izmests".

Un tad ir cilvēki, kuri nerēķinās ar mani un maniem plāniem. Tie cilvēki var iet ieskrieties un nolēkt no Everesta.

Es mierīgi turpināšu dzert savu tēju, strādāt un pa brīdim dirst.. tādā vai šitādā nozīmē.

Rakstu "Our book", eju cauri ikdienas čeklistiem, plānoju uz priekšu un cenšos nesaiet ragos ar tiem, kuri pēkšņi izdomā ka viņiem ir tiesības manus plānus mainīt, novēroju cīņu starp vairākiem iekšējiem "es" un cenšos neiejaukties bez vajadzības, balansēju starp "gribu, drīkst un vajag", satiekos ar draugiem un atvados no tiem kuri ikdienai kļuvuši par liekajiem, ik pa brīdim cenšos saņemties kaut kam grandiozākam.

Šā'di varētu turpināt bezgalīgi lai uz šo mirkli piefiksētu kas un kāds esmu kļuvis. Bet galvenais jau ir jautājums - vai rītdienai tas ir vajadzīgs?

Pārmaiņas pēc šī vasara spridzina. Tā ir karsta, saulaina un interesanta. Reizēm gan gribētos kaut ko no tā visa maķenīt pamainīt, bet tajā pašā laikā diskomforts nesasniedz līmeni lai slinkumu nomainītu pret aktīvu darbību lai pamainītu to kas garlaiko, vai tml.

Atvaļinājums bija lielisks. Ļoti daudz kas tika izdarīts un palika neizdarīts. Atnāca arī pasūtītā sev dāvana dzimšanas dienā. Iemēģināta. Pārgājienu šūpuļtīkli spārda dirsu. Turpmāk šis būs mans mīļākais camping gear. Telts lai paliek citiem gadījumiem. Protams, daudz kas vēl jāpiepērk klāt un jāizplāno, bet nekas nespēj šobrīd pārspēt par gulēšanu šūpuļtīklā. Mežā vai pie ezera. Ģeniāls cilvēces izgudrojums.

Anyhow, cerams alga ienāks šodien nevis rīt, jo ar visiem pasākumiem kas bija un vēl plānojās konts ir mazliet izslāpis pēc papildinājuma. Meh. Tāpat baigi par to nepārdzīvoju.

Nevaru sagaidīt augusta (un vispār 2018. gada) 'main event'. Viens augusta vīkends paredzēts Lauvu bara "Pornlendai". Vīkends, kad labāko draugu bariņš iet mežā, izdzīvošanas stilā iekārto sev apmetni un guļvietas no nulles, ņemot vien līdzi instrumentus un dažus materiālus. Un kad apmetne gatava un resursi kvalitatīvai "čīzošanai" sagādāti, visi saēdās to par ko bītli dziedāja un izlaiž visumu no sevis pastaigāties.

Pēc tam jau atkal varēs kādu gadu izturēt šo projekciju ko pieņemts saukt par dzīvi. Bet tādā gadījumā, protams, ir jābūt sapratnei ka Einšteina Relativitātes teorija un Virknes teorija kvantu fizikā ir novecojušas un laiks atvērt jaunajai teorijai. Nezinātniski to varētu šobrīd saukt par Projekciju teoriju.

Pēc nedēļas iestāsies Džīzesa vecums. Kas to būtu domājis, ka tik ilgi nodzīvošu. :D Trakajos jaunības gados negribējās tik ilgi nodzīvot, vēlāk nebija sapratnes kā. Un tomēr ar kaut kādu neatlaidību un ķecerīgu interesi esmu nonācis uz laika nogriežņa tur kur esmu nonācis. No vienas puses neziņa vēl aizvien šķiet biedējoša, taču tai pretī svaru kausā ir iekrāta pieredze un spēja racionāli saprast ka dzīve ir improvizācija - kas nāks, ar to vajadzēs tikt galā.

Vajag jaunu mērķi.

Kā jau kādu laiku ierasts, šajā laikā jau esmu bišķīt ieskrējies darba dienai ofisā. Patīk tāds ritms. Vienīgais ko gribētos uzlabot un cerēt ka šomēnes būs krietni mazāk stresa un mazāk stulbu klientu. Tad varēs arī vairāk izbaudīt vasaru nevis pēc darba to vien gribēt kā ar seju iekrist gultā un cerēt ka tas viss pēc iespējas ātrāk paies.

Maijs bija silts. Neatceros kad vēl būtu bijis tik jauks laiks visu maiju. Sestdien pat atklāju peldsezonu beidzot. Divreiz. Vienreiz Svētes upē un otru reizi Karogu karjerā pie Staiceles.

Kopumā man ir sajūta ka Jūnijs būs ļoti labs un bagāts mēnesis.

Iepriekšējās četras dienas bijušas nudien patīkamas. Ja atskaita to ka šorīt pamodos ar dīvainām iesnām. Pabūts kāzu jubilejā, raudzībās, vairākās pastaigās, vairākās pilsētās, iesākts darbs pie kūpinātavas celtniecības un draudzenes vecākiem mājā nomazgāti logi un izmazgāti aizkari. Katra diena pavadīta svaigā gaisā.

Salīdzinājumam - pagājušajā gadā vēl 12. maijā man ir uzņemta bilde ar sniegputeni Rīgā. Ok, vēl nav 12. maijs, tomēr es ceru ka sniegi ir aiz muguras.

Jau kopš atbraucām ar The Factor no pēdējās tūres, man ir sajūta ka manu sociālo spēju baterijas ir iztukšotas. Pāris nedēļas vēlāk es tiešām izjūtu to, ka man gribas izrauties un pabūt kaut vai vienu vakaru vienam pašam. Bez cilvēkiem. Bez mīļotās sievietes. Uztīt lappusi zaļās grāmatas un sakārtot pauri. Being an adult is hard enough already, taču šobrīd vajag šādu brīdi sev, lai mestos tālāk vēl vairāk pienākumos. Vajag strīpiņu kurai pārkāpt un atstāt kādu daļu sadarītā un uzkrātā pagātnē. Restarts. Apgreids. Un aiziet!

Šodienas datums un izrietošās sekas lai paliek manis neapskatītas. Gan jau tāpat visi inteliģentie cilvēki saprot ka nekas gluži slikts nav sakāms, bet arī vēlme oponēt aplamajam aitu viedoklim un mēģināt izaudzināt tās arī man nav.

Labas ziņas ir tās ka darbā viss labi, nauda nāk, CV nosūtīts uz kāpienu karjerā ir, vēl jāiztur šodiena un rītdiena tad sāksies atvaļinājums. Nākamotrdien agri no rīta startējam uz Nīderlandi, būs The Factor minitūre pa Nīderlani un Beļģiju. Pēdējā ar mani. Aizeju. Vismaz uz kādu prāvu laiku. Būs arī atvadu koncerts Balerijā kaut kad, bet par to mums vēl pašiem savā starpā jāvienojas. Katrā ziņā - lai kaut kas labs nāktu vietā, no kaut kā ir jāatsakās. Daba nemīl tukšumu, kā sacīt jāsaka :)