We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Aug. 3rd, 2023|01:29 pm]
Kur, cibiņa, tu paliksi, kad mēs visi nomirsim?
link

[Aug. 31st, 2021|02:34 pm]
Njā, nu vieglas smiltis. Lai viņsaulē Cibai nav dauntaimu un viss mūžam ir tikpat skaisti un bezrūpīgi kā nultajos.
link

Lūk, kāpēc mums nevar būt smuku mantiņu [Feb. 24th, 2021|11:55 am]
Cibā viss zem atslēgām tagad, ja? Pareizi jau ir, ja nav mute pogas, jāizlīdzas ar atslēgām.
link19 comments|post comment

Famous last words [Feb. 7th, 2017|11:20 am]
Purviem tak vajadzētu būt pietiekami sasalušiem, lai viņos varētu līst iekšā, vai ne?
link9 comments|post comment

Par glamūru, valšiem un likšanu pie sienas [Sep. 29th, 2016|12:00 pm]
Vispār interesanti ar to neseno jubilāru Dmitriju Šostakoviču.

Mēs visi, protams, galvenokārt zinām viņa simfonijas un savulaik LNO iestudēto Mcenskas apriņķa Lēdiju Makbetu. Bet, ja jums ir neveselīga apsēstība ar 30.-60. gadu padomju kino (man ir), iespējams, būsit pamanījuši arī to, ka viņš bija visnotaļ aktīvs kinomūzikas rakstītājs. Kāpēc ne, par kinomūziku maksā un neliek pie sienas (savulaik Staļinam ļoti nepatika Lēdija Makbeta, un kopš tā laika Šostakovičs visu laiku drausmīgi baidījās.)

Un tiešām, iespējams, ārpus Austrumeiropas Šostakovičs ir pazīstamāks ar savu kinomūziku. Pareizāk sakot, ar vienu noteiktu sacerējumu, kas tiešām ir kinomūzika, bet ne tai filmai, kas viņu pataisīja slavenu. Stenlijs Kubriks, kam ļoti patika savās filmās izmantot simfonisko mūziku, vienu Šostakoviča valsi ielika kā Eyes Wide Shut sākuma un beigu titrus. Tā nu kino skatītāju apziņā attiecīgais valsis neizbēgami nostiprinājās kā mūzika, pie kuŗas ļoti eleganti izģērbjas Nikola Kidmena.

Taču tā filma, kur šī kompozīcija sākotnēji parādījās, bija drusciņ cita – 1955. gada "Pirmais ešelons". Pieņemu, nosaukums Staļina represiju iebaidītajam Šostakovičam uzvēdīja pārāk nelāgas atmiņas, taču šis pirmais ešelons veda komjauniešus, kas brīvprātīgi devās uz Kazahiju apgūt neskartās zemes. Protams, beigu beigās no tās zemju apgūšanas nekas izcils nesanāca, bet tam nebūtu jāpievērš uzmanība; filma visu procesu attēloja tā, it kā apguvēji tiešām saprastu, ko viņi dara. Kas tur ko nesaprast: uzaŗam zemi, skatāmies, lai labība nesadeg, pa vidam iemīlamies – viss skaidri, vienkārši un tā, kā ir dzīvē.

Vispār filma ir daudz skatāmāka, nekā pēc šāda apraksta varētu spriest. Turklāt nākamā šī paša režisora filma ir "Lido dzērves", ko pazīst pat tie, kam nav neveselīgas apsēstības ar padomju kino. Taču šī apcerējuma ietvaros mūs interesē komjaunieši un Šostakovičs, un lūk, ilgi nav jāgaida! Kolīdz kā pirmais ešelons ieripo gala stacijā, komjaunieši vatņikos aiz priekiem turpat uz perona sāk dejot – jā, jūs uzminējāt, attiecīgā valša pavadībā.

Še apstāsimies. Kontrasts starp to, kas šīs mūzikas pavadījumā notiek abās filmās, ir tik krāšņs, ka rodas aizdomas – Kubriks to speciāli. Un, ņemiet vērā, "Pirmais ešelons" ir glamūrīgs kino, tur ir par mīlu un tur ir smuka traktoriste, kas iemīlas tajā tur izmeklētājā no k/f "Sargies auto", tur ir glamūrīgais apgaismojums, nu tas, kur varones seja ēnā, bet acis izgaismotas, un tad viņa tā saka: "Bet vai sirdi prēmēt var?!" Šīs filmas un valsis, kas viņu sasaista, lieliski attēlo atšķirības starp 1955. gada PSRS un 1999. gada ASV. "Mēs esam entuziastu kolektīvs, kas apņēmušies dot cilvēkiem maizi, tomēr tik viegli viss nesanāk" pret "mēs esam gudrie, skaistie un veiksmīgie, kas ir lieliskās attiecībās, tomēr gribam kniebties ar citiem". Kolektīvs pret indivīdu. Ja jums tā tīk, cēlākie mērķi pret dziļākajiem instinktiem.

Labi, turpināsim. Iespējams, esat ievērojuši, ka līdz šim es šo kompozīciju neesmu saucis vārdā. Tas tāpēc, ka viņai ir daudz vārdu. Tā kā viņa parādījās šajā filmā, viņu mēdz saukt par "Valsi no "Pirmā ešelona"" (starp citu, pievērsiet uzmanību, kā visās fotogrāfijās Šostakovičs izskatās vismaz ļoti noguris, ja ne dziļā izmisumā). Taču Šostakovičs ļoti atbalstīja otrreizējo pārstrādi, un ar nelielām izmaiņām šī kompozīcija parādās vienā viņa svītā, ko ilgu laiku uzskatīja par 2. džeza svītu. Tieši tā tas parādās Kubrika filmā – valsis no 2. džeza svītas Karaliskā Concertgebouw orķestŗa izpildījumā.

Lielāko daļu cilvēku nemulsināja tas, ka tā svīta galīgi neizklausās pēc džeza. Taču dažus mulsināja, un tieši tajā gadā, kad iznāca Eyes Wide Shut, kāds Šostakoviča pētnieks uzraka īsto 2. džeza svītu. Savukārt šī, kā izrādās, ir Svīta estrādes orķestrim – un patiesi, skan tieši pēc mūzikas, ko spēlēt saviesīgos sarīkojumos, kur vajag, lai būtu jestri. (Īstā 2. džeza svīta ir samērā īss, tomēr piemīlīgs apcerējums, kas daudz vairāk izklausās pēc džeza.)

Tātad – beidzot būtu tikuši galā, 2. valsis no svītas estrādes orķestrim, superīgiņi. Ak, nē, viss vēl nebeidzas.

Es jau minēju, ka Šostakovičs atbalstīja otrreizējo pārstrādi? Lūk, kā norāda krievu tīmekļa žurnāls "Ļebedj", arī šis valsis ir otrreizējā pārstrāde, tikai no trim valšiem ar ģeogrāfiskiem nosaukumiem: "Amūras līča viļņi", "Donavas viļņi" un "Mandžūrijas sopkās". Žurnāls "Ļebedj" apgalvo, ka šādi izpaudusies Šostakoviča savdabīgā humora izjūta – ak tad Lēdija Makbeta jums šķiet pārāk murgaina? Labi, sadiegsim jums tādu valsi, ka biksēs čurāsit aiz sajūsmas (runā, ka Staļinam esot paticis). Pēc tam viņš ar šīs kompozīcijas populārizēšanu īpaši neaizrāvās, nav jau gluži viņa, vai ne. Tomēr sadiegums izrādījās tik krāšņs, ka nu jau populāritātē jūtami pārspēj sākotnējās kompozīcijas.

Protams, šāda semplošana nav nekas nosodāms. Tas vien, ka "Voodoo People" ikviens var salikt no dažādu kompozīciju fragmentiem, nepadara attiecīgo salikumu par sūdu. Un, atšķirībā no cīsiņiem un polītikas, mūzika tikai iegūst no tā, ja apskatās, kā viņu taisa.
link4 comments|post comment

How the West Was Won [Jun. 16th, 2014|10:52 am]
Kas tur bija ar to pusmūža krīzi, pusmaratonu gribējās noskriet, ja? Check.

Jā, šajā nedēļas nogalē, kad jūs gan pavadījāt laiku lietderīgāk un ballējāties (ak, sirds lūst gabalos, ka netiku uz ballīti pie [info]zin, bet nekādi nebūtu sanācis), es biju Ventspilī un pirmo reizi noskrēju pusmaratonu. Tā pa kluso, nevienam īsti nekā nesakot, kā pusaugu zeņķis, kas beidzot sarunājis pagarināto randiņu ar savu pusaugu draudzeni. Un, gluži kā pusaugu zeņķim, otrajā rītā man gribas gavilēt visai pasaulei: AK, DIEVI, CIK TAS BIJA LIELISKI!!!

Nu, ne Ventspils, protams. Kā Godmanis pareizi aizrādīja, tā nav tā vieta, uz kurieni tūristam braukt. Ventspils ir vieta, kur nekā nav. Izņemot bruģi. Betona bruģi. Daudz, daudz, daudz betona bruģa. Daudz.

Kaut kāda dīvaina iemesla pēc Aivaram Lembergam ir betona bruģakmeņu fetišs. Man nebūtu nekādu iebildumu, ja viņš ar tiem saviem betona bruģakmeņiem ņemtos mājās un zem deķa. Manis pēc viņš var izklāt savu gultu nevis ar palagu, bet betona bruģakmeņiem. Lai būtu, viņš pat savus Puzes valdījumus var nobruģēt no vienas vietas (ko viņš, nemaz nešaubos, ir izdarījis.) Labi, ja jau es esmu tik iecietīgs, es pat piekrītu, ka ietves var apdarināt ar betona bruģakmeņiem. Ko tur. BET BRAUKTUVI, BRAUKTUVI AR BETONA BRUĢAKMEŅIEM!!! Ļaudis mīļie, nu, kur jums prāts!

Vārdu sakot, pateicoties Lemberga pretdabiskajam fetišam, lielākā daļa visas distances bija jāskraida pa betona bruģi. Man ir pašam savas treniņu metodes, kur ietilpst tādas vērtīgas atziņas kā "Ja pa to ir viegli paskriet, tad pa to nevajag skriet". Pārsvarā es treniņos skraidu pa meža takām, pusaizaugušām stigām un citām vietām, kur dzīvo ērces (kaut kāda iemesla pēc man ne īpaši kož ērces un odi, es tā varu izdarīties). Daudz dažādu lietu var sastapt meža takās. Esmu sastapis stirnas, padomju rūpniecības pieminekļus un kaut kādus dīvainīšus, kas stāvēja puslokā un smēlās meža enerģiju, kā arī daudz ko citu. Bet vienu lietu tiešām nekad nav sanācis sastapt. Betona bruģakmeņus.

Kā noprotat, betona bruģakmeņi ir cieti. Un skrienot visu laiku sanāk pa viņiem triekties. Manās vērtīgajās treniņu atziņās ietilpst arī "tu neesi kaza, skrien, nevis spriņģo", tamdēļ es skrienot sekoju līdzi, lai īpaši augstu nelēkātu un mīksti piezemētos. Bet nu tomēr betona bruģakmeņi ir mazliet cietāks segums nekā meža takas, ko -- aizsteidzoties notikumiem priekšā -- šodien mazliet jūt gan.

Bet ko nu par to! Tātad: aizbraucu es uz Ventspili iepriekšējā dienā, pastaigājos apkārt, dabonu numuru (man bij tiešām skaists numurs: 444), paēdu brangas vakariņas ar bagetīti un fuetīti (gribat vēl vienu vērtīgo atziņu? "Ja kaut kam virsū ir rakstīts "sporta uzturs", tad tas nav sporta uzturs"), apskatos, kur būs jāskrien, un nošķendējos par betonu, bet vispār jau viss tīri tā neko. No rīta vēl pastaigājos apkārt pa Ventspili, lai gan tur nekā nav. Nu, un pamazām devos uz startu.

Un, dārgie draugi, pēkšņi mani pārņēma kas tiešām neparasts. Man ļoti patīk stresot, daudz un par pilnīgi visu. Bet -- to pārsteigumu -- dažas sekundes pirms starta es pamanīju, ka esmu pārdabiski mierīgs. Pēc starta šāviena (no lielgabala, thhhhh, šitie īsie diktātori un viņu lielummānija) kāda minūte gan vēl bija jāpagaida, kamēr varēja sākt skriet, bet tad jau aizgāja.

Nu lūk. Tā nu es skrienu savā nodabā, paskatos uz pulksteni laiku pa laikam -- un pamanu, ka vispār es skrienu diezgan ātri, ātrāk, nekā biju plānojis (es ij neteikšu, uz kādu laiku biju cerējis, bet vispār jau diezgan smieklīgi tas tagad liekas.) Bet pulss turējās pilnīgi pieņemams, paelpot varēju viegli un, ja gribētu, varētu arī uzdziedāt kādu jautru dziesmiņu (bet ar to es pagaidīju līdz kādam 15. kilometram, kad man apkārt īpaši daudz ļaužu nebij un tamdēļ es uzmundrinājumam dzīvespriecīgi sāku dungot "I don't know but I've been told...") Nu, un ja elpas netrūkst, tad var jau skriet arī ar tādu ātrumu.

Trase sastāvēja no četriem vienādiem apļiem. Bija vesela kaudze jauniešu, kas skrēja tikai vienu, tad nopietnāki ļaudis sevi bija izdomājuši izaicināt ar diviem, bet pusmaratonam bija visi četri. Tā nu es tur skrienu vienu kilometru, otru, trešo... Grūtāk kā nepaliek, tā nepaliek, gaŗlaicīgi nav, ātrumu samazināt nevajag -- tā nu cilpoju uz priekšu. Kad pienāk pirmā apļa beigas, pārņem tāds neliels izbrīns -- kā, nupat taču tepat bija starts, bet pēkšņi es atkal esmu šepat. Paskatos pulkstenī -- bitīt matos, ja šitā te turpina, varbūt -- varbūt -- pirmo pusmaratonu var paskriet zem divām stundām. Tas nu gan būtu glauni. Bet pirmo apli noskrēju pusstundā un 30 sekundēs (nevis pusstundā) un pie sevis nodomāju -- nē, nebūs, nākamie taču noteikti būs lēnāki. Nu labi, ko tur, skries tik, neiespringstot uz laiku. Tāpat bij puslīdz skaidrs, ka savu sākotnējo laiku es noteikti sasniegšu.

Še aizrādīšu, ka es no visas sirds ticu negative splits, tas ir, otro skrējiena pusi noskriet ātrāk par pirmo. Treniņos es vienmēr otrajā pusē cenšos kāpināt ātrumu un to vairs neatlaist. Jo tur jau vairs nevajag taupīt spēkus, vai ne? Lūk, un kā izrādās, šis paradums ir nodarījis savu posta darbu -- atkal aizsteidzoties notikumiem priekšā, katrs nākamais aplis bija ātrāks par pirmo.

Otrā apļa vidū es pamazām sāku apdzīt ļaudis, kam acīmredzami gāja smagi. Tiesa, mani arī sāka apdzīt ļaudis, kas acīmredzami skrēja daudz ātrāk par mani, bet es uz to īpaši neiespringu, man pašam sava sacīkste skrienama. Piebildīšu tik, ka Prokopčuka skrien kā pusdievs, nopietni. Bet nu jā -- pieskrienu pie viņiem, dzirdu, kā viņi stampā zemi, elso un acīmredzami nejūtas ērti. Bet es jūtos.

Trešajā aplī atbira tie, kas skrēja desmit kilometrus, un nu ļaudis apdzīt sanāca retāk, lai gan sanāca. Un vēl ap trešā apļa vidu es sāku gudrot -- tā, nu jau ir pāri pusei, vajadzētu tā kā piekust. Un, skaidra lieta, kaut kāds nogurums sāk parādīties, bet ne tāds, lai mazinātu ātrumu, drīzāk otrādi. Tā nu es visu trešo apli gudroju, kad tad vajadzētu piekust, bet tā arī nekad nepiekusu.

Un ceturtajā aplī, ha! Ceturtajā aplī es sev priekšā pamanīju jauniešus ar sarkaniem baloniņiem, kam uz muguras bij rakstīts 2:00 tempa turētājs. Ņemiet vērā, viņi sāka skriet uzreiz pēc šāviena, nevis kā es, pēc minūtes. Tātad nu man acu priekšā skrēja pierādījums, ka, sasodīts, es tik tiešām varu noskriet to pasākumu zem divām stundām. Nu ko, labi, skriesim, skatīsimies.

Tā nu aši vien pienāca finišs, un mans pulkstenis rādīja pavisam necerētu rezultātu: 1:58:38. Sēdēju, sēju nost laika kontroles čipu un nekādi nespēju saprast, kas nupat notika un kā es to izdarīju. Nopietni, bij tāda sajūta, ka skrienot kaut kā pārslēdzos uz citu apziņas līmeni. Tie haļavnie endorfīni brīnumu lietas dara. Šorīt pamanīju, ka oficiālais laiks ir pat labāks: 1:58:26, lai gan visviens es tā īsti tam neticu. Ņemiet vērā, Ušakovs atslēdzās tad, kad cierēja uz divām stundām. Un man šķita, ooo, divas stundas pirmajā pusmaratonā, tas noteikti ir kaut kas tāds, ko var noskriet tikai ar pēdējiem spēkiem, sakostiem zobiem un ar pulsa zudumu. Tā nu tas, ka es nebiju pārguris, kaut kā nelīmējas kopā ar to, kā man tā sanāca. Bet -- un še es pametīšu pēdējo atziņu, kas man ienāca prātā tā ap 14. kilometru, kad es pamanīju, ka īsti negurstu un, stipri iespējams, zem tām divām stundām paskriešu -- ja ir treniņi, ir arī rezultāti. Un treniņi ir, vaaaaiii, treniņi ir.
link32 comments|post comment

Lonely Planet guide to Valmiera [Jul. 25th, 2013|09:25 am]
[info]bozena te bij uz Valmieru aizbraukuse un ļoti priecājās, kad bija atklājuse sev Bastionu. Jauka ēstuve tas Bastions, nav vārdam vietas, pārliecinoši mana iecienītākā pusdienu vieta Valmierā: lai gan viņiem ir bijuši daži tiešām apkaunojoši izlēcieni, kopumā pārtika ir visnotaļ laba, lēta, trīs minūšu attāluma no mājām un īpašam bonusam vēl tas ir tajā mājā, kur es savulaik aplaimoju pasauli ar savu ierašanos. Dzimtā ēstuve savā ziņā.

Tā nu es aizrādīju, ka netālu no Bastiona ir bijušais morgs, bet tad vispār es aizdomājos, ka Valmiera ir krāšņi morbids ceļojumu galamērķis, un viņai šo savu īpašību vajadzētu uzsvērt vairāk.
... tālāk ... )
link18 comments|post comment

Par ideālajām sievietēm [Sep. 6th, 2012|12:30 pm]
Nesaprotu, no kurienes panesies tas cibas mēms par to, ka ideālai sievietei jāprot cept kotletes un taisīt minetsu. Ne viens, ne otrs mani galīgi nekrata, esmu pārliecināts aseksuāls vegāns, kuŗš nekad nepārspīlē. Kas tur vēl? Blonda, tumšmataina, kājas no zobiem, lieli pupi? Couldn't care less. Tā un tā pēc horoskopa? Ain't no particular sign I'm not compatible with. Saprotoša, iejūtīga un uzklausa bēdas? Paldies, man jau ir suns.

Nē, biedri, tas viss ir nieki. Ideālajai sievietei no svara ir tikai viena īpašība. Bet tā tad arī nosaka visu. Proti -- viņai neaprakstāmi patīk gludināt kreklus.
link135 comments|post comment

Nācionālā ideja [Sep. 12th, 2011|11:54 am]
[music |Reigani -- Es esmu tavs lauku radinieks]

Biju pa nedēļas nogali aizbraucis ciemā pie cīņubiedŗiem uz Tallinu. Dzērām alu, runājām par oikonomiku un polītiku (tā ir ar biznesa žurnālistiem, viņiem tie tēmati šķiet gana interesanti, lai apspriestu tos pie alus) un reģionālajām īpatnībām.

Pasākuma gaitā mums radās lieliska ideja Latvijas nācionālajai idejai. Ziniet, Latvija regulāri ir tērējusi baltu naudu, lai atbildētu uz zatlerisko jautājumu "Kas es esmu?" -- ar stipri dalītiem panākumiem. Ja nemaldos, pēdējais bija "Best enjoyed slowly", kas kārtējo reizi norāda uz Latvijas mazvērtības kompleksu "Mēs gribam tā, kā ir pie igauņiem" (jo, nopietni, "lēns" taču kopš senseniem laikiem ir Igaunijas zīmols, mums viņu piesavināties tāpat nesanāks.)

Drīzāk mēs kolektīvi izdomājām, ka Latvijai vajag sevi pozicionēt kā "too cool to care about money" valsti. Ziniet, ir tādas valstis, kas ir trūcīgas, bet viņas visviens skaitās nenormāli stilīgas vietas. Indija uzreiz nāk prātā. Vai tādi eirozonas prieki kā Portugāle, Itālija, Grieķija un Spānija. Vai īri Anglijā kopš sākta gala skaitījušies aplam seksīgi bastardi (pašā Īrijā viņi ir vienkārši bastardi, bet angļiem acīmredzot alkoholisms šķiet seksīgs). Vai -- un es te ne uz vienu ar pirkstu nerādu, ja -- bet cik nav redzēti ļaudis, kas aizbraukuši uz Sibīriju padzīvot dziļos laukos un pēc tam vislaik stāsta, cik tur ļaudis patiesi un kā še neīstums cērt elpu ciet. Tai pat laikā mana radiniece no Sibīrijas šoruden repatriēsies uz Latviju, jo -- īstums kur īstums, bet civilizācijas labumi tomēr vairāk pie sirds iet.

Nu lūk. Un mums jāturpina spēlēt uz to "mums nav naudas, toties mēs esam daudz laimīgāki un lietas saprotam labāk." Tā, lai vidusmēra, teiksim, igaunis pie sevis laikpalaikam aizdomātos -- jāāā, kad es izaugšu liels, es arī gribu būt tik stilīgs kā latvieši.

Un, ziniet, kas ir lieliskākā plāna detaļa? Pilnīgi visas mūsu ķibeles un bēdas mēs tā varam pārvērst par selling point. Piemēram, mūsu polītiķi nebūt nav mazāk kolorīti par Silvio Berluskoni, kas turklāt Itālijā ir viens pats -- bet mums tādu ir kaudzēm. Un tāds vidusmēra vācu pilsonis, protams, strostē Silvio, bet kaut kur sirds nostūrī viņš tomēr prāto -- ah, kaut es būtu tik izmanīgs un apsviedīgs kā viņš, bet ko tur, tie jau ir itāļi, mums nav lemts, mēs esam gaŗlaicīgie un strādīgie nūģi. Patīk taču tiem pareizajiem/pareizajām tie sliktie puikas.

Un, pavei, nepaies ilgs laiks, un atliks tik latviešiem aizbraukt uz Igauniju -- un visi igauņi uzreiz sauks õõõ, latvietis, meitenes prasīs parakstīties uz krūtīm, bet zēni bikli pierausies maliņā, kur nu viņiem ar latviešiem sacensties.
link16 comments|post comment

Karalisks vēriens [Jul. 4th, 2011|09:58 pm]
Ziniet, Monako prinča Albēra II kāzas pēc glamūra vienos vārtos salika Viljama pasācienu. Un ir jau ar saprotams, Albērs tomēr ir valdošais monarhs, bet Viljamam tronim, kuŗā sēž viņa vecmāmuļa, vēl priekšā stāv papucītis. Nevar jau ar gaidīt, lai otrajam rindā uz troni rīkotu tādas pašas kāzas kā tam, kas viņā sēž.

Vēl man ļoti patika, ka Albērs hoi polloi bij uzsaucis bezmaksas Žāra koncertu (kas vispār bija galvenais iemesls, kāpēc es uz to Monako vispār braucu). Man aplam tīk gan elektroniskā muzīka, gan veci pensionāri, kas spriņģo pa skatuvi kā jauni auni, un Žārs, protams, ir lieliska izdevība redzēt abus kopā. Turklāt bez koncerta Albērs visiem bija uzsaucis bezmaksas stāvvietas un, ja patrāpījies īstajā vietā un īstajā laikā, varēji dabūt arī šampānieti.

Un arī attieksme pret visu pasākumu bija tāda patīkami pragmātiska. Neviens tur mīlas pārpilnām ačelēm viens uz otru neblenza -- nē, visiem bij skaidrs, princim tak vajaga uztaisīt laulībā dzimušu atvasi, lai tronis nebūtu jāatstāj Karolīnai vai Stefānijai. Beidzot vienas karaliskās kāzas, kur precas tieši tā, kā pieņemts -- polītisku apsvērumu dēļ.

Visbeidzot, es atklāju, ka pēc polītiskās pārliecības acīmredzot esmu monarhists -- vai, pareizāk izsakoties, parlamentārās monarhijas piekritējs. Kas jādara parlamentārās republikas prezim? Smuki jāizskatās, jāsmaida visādās saviesīgās sanākšanās, laikpalaikam jāpamāj saviem pilsoņiem ar rociņu un jātērē nodokļu maksātāju naudiņa. To pašu var izdarīt arī monarhs, tikai daudz labāk: viņš to mācījies darīt kopš bērna kājas, turklāt monarhu neizvēlas zvēru dārzā. Lūk, piemērs: visi monarhi un citi augstlabdzimušie bij uzcirtušies tā, ka nenopriecāties. Savukārt Koļa Sarkozī izvēlās no mašīnas ar greizi sasietu kaklasaiti un melnā uzvalkā kā uz bērēm. Tas, protams, netraucēja visiem viņam uzgavilēt daudz skaļāki nekā līgavai, jo, raugi, starp kāzu vērotājiem pilnīgi noteikti bija vairāk francūžu nekā Monako iedzimto. Bet nu man bij kauns, ka mitinos valstī, kuŗai ir šitāds vadītājs.
link31 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]