Pabeidzu Metal Gear Solid 5: The Phantom Pain otro "ciklu". Baisi žēl, ka spēle nav pabeigta un ir izlaists pārambiciozs pusfabrikāts par pilnu sava laika cenu. Nelegāli, fuj. Otstojs. Fuck Konami.
Vērtējot kopumā:
Gameplay: nereāli kruta. Tur var mierīgi nosvilināt stundas un dienas tīri mehāniska prieka vārdā.
Stāsts: interesantas idejas, bet iepriekšējās daļās ir spēcīgāk. Atvērtā struktūra smagi atšķaida saturu.
Pasaule: awesome, forši tā laikapstākļu maiņa un laika ritējums, dažādās vides. Tas spēles laiks gan varēja ritēt uz pusi lēnāk.
Struktūra un Open World: meh, lieki, neko nepienes īsti un visu laiku tā misiju atkārtošanās ir slima lieta.
Mūsdienisms: meh totalis. Mikrotranīši un bezjēdzīga skraidīšana pēc aitemiem lai ieskrienas labi ātri.
Tehniskā puse: Fox Engine ir kolosāls. Konami gan tas pohuj, labāk gļukaino un bloatoto Unreal 5 izmantot, lai visas spēles izskatās un spēlējas vienādi.
7/10, ne vairāk - pusfabrikāts vērtība, tādu neklājas daudzināt.
Nepabeigts stāsts: -1. Open-World bloat: -1. Repetetīva daba, mēģinot aizlāpīt tukšumu: -1. Ja šo faktoru nebūtu, būtu 10/10.
Uzliku uz galda CRT, ieslēdzu PS2, ielieku MGS2: Sons Of Liberty disku un sejā smaids. Nekā lieka, nekādas instalēšanas, ielāpi. Tikai spēle un prieks! Un reizē bik skumja, jo te ir tīra AAA spēle. Mūsdienās tikai netīras AAA dod. Zelta laiks ir pagājis. Tagad 99% gadījumu tikai slauc geimerus.
Rīt jāturpina baudīt otro pleisi ar vadošas klases vibrācijas garšu un lieliski implementētu pogu spiešanas spēka funkciju. DualShock 2 vibrē smagi, pārliecinoši, spēcīgi. Vads, nevis baterijas. Un tās spdiena jutīgās pogas ir kosmoss, ja to jēdzīgi izmanto. Forbidden Siren un MGS2 - izmanto lieliski!
Hideo Kojima izceļas ar ļoti ilgām filmiņām/sarunām spēlēs savās. Citreiz pat uz pusstundu 'n shit. Otrajā daļā ir pirmās daļas atstāsts. Uz ~500 in-game lapaspusēm, kas jālasa trīs stundas vismaz. Par laimi, rakstīts forši un rēcīgi, papildina universu, ierēc par konspirāciju lohiem lol.
Ir man arī HD versijas iekš PS3, bet atkal var skaņai piekasīties. PS2 skan labāk, pat filmiņas ir ar daudzkanālu skaņu, baudījums! Kārtējais HD mūsdienisms, kas nepievērš uzmanību skaņai, tikai grafiku kačā. It kā spēles un filmas nav nemaz saistītas ar skaņu...
Kad otru reizi tas apziņošanas sūds man telefonu brēcināja par ikdienas lietām, izslēdzu to herņu pavisam ārā, lai nav man uz savas ādas jābauda, cik tizla ir šodienas valdība/drošības dienesti, kas no mazās augļu mušiņas pūš ziloņus, žirafes, begemotus un citus eksotiskus lopiņus.
Tagad tikai no citiem dzirdu neapmierinātību un ierēkšanu par to, kādā sviestā braucam. Lohatrons totāls.
Un, šo rakstot, tepat ap Nurmes darītavu iepisa zibens - teiksim 100m rādiusā un sprakšķi atskaņoja arī skaļruņi. Dzeru Dark Raven un smaidu, laaabs! :)
Atgādināja bērnību, kad pārgājiena galapunktā pie ezera uznāca negaiss un man aiz muguras iepisa viens labs pa zemi, visai klasei ar platām mutēm noskatoties. Skaļi. Jaudīgi. Patīkami!
7 filmiņas rindā uz attīstīšanu un pēdējā par diapozitīviem pārvērstā - janvārī.
Tas man ir galīgi neierasti, bet, zinot savu dabu, ļāvu tam notikt un filmiņām krāties, jo līdz šim ir iezīmējies, ka tas stāvoklis ir pārejošs. Periodiska neaktivitāte/tumsa, kas vienubrīd pāriet un tad atkal ar intensitāti tiek pieiets jautājumam, sasniedzot jaunas virsotnes. Ar svaigu skatienu. That's how I roll, baby!
Šajā nednogalē pienāca intensitātes brīdis. Un daudz, kas sasniegts.
Pirmām kārtām - pieejot jautājumam ar zinātniskāku metodi, noslīpēta izpratne par procesu. Tagad zināms, kuru elementu noslīpēt pirmo pirms ķerties pie nākamā. Šīs zināšanas ietērpšu vēlāk BW Reversal čītšītā, lai sniegtu cilvēkiem iespēju orientēties un sasniegt rezultātus - ātrāk un labākus par manējiem. Sniegt pasaulei, no kuras tik daudz ņemu.
Otrām kārtām - apstiprinās novērojums par sevi. Ļaut aiziet atmatā, lai augtu kas jauns.
Treškārt - baudījums laika griezumā tikai aug, augot arī izpratnei un uz tās būvētajām prasmēm.
Ceturtkārt - laiks pārtraukt testēt burtiski visas pasaules filmiņas un atrast tikai savējās, ar kurām strādāt nākotnē. Tiesa, esmu aspaktījis faktiski 90%. Un visa šī pieredze sarežģītajā un nedokumentētajā attīstīšanas procesā ir sniegusi ļoti lielu ieguldījumu manā personībā. Tas ir noslīpējis bulšita detektoru analogajā pasaulē līdz mikrona precizitātei. Ja es nebūtu šo slogu uzņēmies, nekas tāds manā horizontā redzams nebūtu. Un savējās filmiņas jau ir iezīmējušās: Ilford Delta 100; Adox HR-50 un Superpan 200, kā arī citi Aviphot 80 un 200 atvasinājumi ar jutību infrasarkanajā spektrā; Adox CHS 100II, Kentmere 100, Ilford FP4+ 125...
Piektkārt - kaut kas ož pēc dūmiem... Bļa, panna palika uz plīts, fakin neirodiversitāte : D
Nēģeri.
Pieķeroties atkārtoti intensīvai attīstīšanai un fotogrāfijai kā tādai, fonā skatos Star Talk jūtūbē. Līdz ar to iezīmējas spēcīga apjausma, ka manā dzīvē iezīmējas cilvēku nozīmīgums. Black Metal raksturots fakucis pret visiem lēnām nomainās pret šīs tumsas cienīšanu ar tieksmi pret nozīmīgu kontaktu ar cilvēkiem. Nihilismu nomaina labi kalibrēts filtrs, kas laiž cauri tikai būtisko.
Un secīgi no tā - ka man ir savi mīļākie nēģeri. Nīls De Grass Taisons, Čaks Naiss, Morgans Frīmens, LuckyReacts, kurš no hiphopa pasaules iepazīst Metālu un atgādina man, kāpēc es tik ļoti mīlu metālu... Un citi, kuri šobrīd nenāk prātā.
Un interesanti ir sevi pasviest zem sliedēm, piesolot izstādi.
No vienas puses - nesaudzīgi pret sevi. No otras - tas noņem mētāšanos pa gaisu, piešķir mērķi. Iedod izaicinājumu, kas, šķiet, ir viens no maniem virzītājiem. Bet mērķis - mērķis ir vienas no zālēm pret depresso. Tas + atvaļinājumā guļu stulbas stundas. Un, jo ilgāk guļu, jo foršāki sapņi. Moš biju miegu parādā, lai gan regulāri guļu virs 6 stundām un nejūtos mazajai nāvītei parādā.
Karoč - interesantas lietas izriet no atkārtotas pievēršanās.
Visādas saistītās lietiņas un ir patīkami grozīties māksliņas pasaulē, pienest pasaulei ko vairāk par sevi pašu. Gribētos šajā pasaulē atrast sev vairāk dvēseles biedrus un varbūt pat biedreni :)
Un ir forša sajūta draugiem un interesentiem sniegt diapozitīvu vakarus, iepriecināt cilvēkus, bagātināt viņu digitālās dzīves ar ko pavisam analogu. Ar savu skatījumu, kas man dots, kas mērķtiecīgi attīstīts nodabā savā, neņemot vērā signālus no malas. Visa pamatā - mans darbs, interese, novērojumi, simpātijas.
Iegūtās zināšanas neturu zem pūra, neprasu samaksu kā jobans amītis.
Forumos padalos, kur attiecīgi manu inputu novērtē, jo bilde - bilde runā pati par sevi. Attiecīgajā forumā gan neesmu degunu iebāzis gadus 3, kas atspoguļo šķiršanos, pārvākšanos, fotogrāfijas nolikšanu pasnaust, kamēr no viena stūrīša mēģinu būdu stutēt no jauna augšā...
Ir visādi kokbloki - vismaz pa vienam katrā manā hobijā.
Fotogrāfijā:
1) Projekcijas ekrāna attāluma salāgošana ar lēcas fokusa attālumu. Vecajā dzīvesvietā sakrita ideāli un bija ideāls reuzltāts. Šajā - Fuck You basically.
2) Fokusēšanas plaknes paralēlums lēcai - visa tā rezultātā negribas nemaz fočēt, ja fokuss pārvietojas pa diagonāli. Bet nu, viss ir mana darba attālumā, kalibrācijas instruments izprintēts...
3) Diapozitīvu organizēšana. Tie man virs štukas, sakārtoju pēc tēmām. Tā bija kļūda, jo nogurdinoši skatīties, kad saturs nemainās. Vajag atpakaļ, bet dzīvei Undo pogas nav! Ko nu? A vot, jāizdomā kaut kas. Pēc pierakstiem jākārto būs atpakaļ gan jau.
Mūzikā:
Šķiet, ka jaunā plašu atskaņotāja galviņa ir vai nu brāķis, vai nesaspēlējas ar manu atskaņotāju, riebjas pilnīgi. Atskaņotājs vairāk klusē, nekā dzied. Vecā galviņa ir darbā. Pēc atvaļinājuma uzlikšu to atpakaļ, salīdzināšu lietas, ierakstīšu datorā lietas, runāšos ar pārdevēju pēc tam gan jau...
Videospēlēs:
Uzņēmumu alkatība ir vienkārši kas kolosāli neizsmeļams un riebekļi nogalina kaut ko pavisam lielisku. Žēl noskatīties uz to visu - nav forši redzēt draugu mirstam. Bet jāvēl ātrāku nāvi, ātrāku aiziešanu atmatā. Un tā nāve/krīze šobrīd notiek, rodas protesti. Bet, vai šoreiz geimeriem būs mugurkauls balsot ar maciņu un kas tas tāds vispār? Pirātisms FTW! Pirātisms šobrīd ir morāli pareizā izvēle.
Un problēma ne tika hobijos
Rīga smird, brēc un pulcē daudz lohu, skaļu padibeņu, idiotus ar skaļiem un netīriem motoriem. Tāpēc reti, kad izvelkos no mājas ārā. Vajadzētu biežāk, tho...
Nekas. Soli pa solītim un būs. Sāksim ar fotogrāfiju :)
P.S.
Ieraksts tapis sadarbībā ar Rīgas melno balzamu un Ilford Reversal Processing.
Nošaut kaijas.