Kaspis prieka dunā (lasīt – alkohola reibumā) uzvilka brūnos zābakus un devās pastaigā pa skaistākajiem Rīgas kvartāliem (lasīt – lētākajiem bāriem). Kad bija labu gabaliņu nostaigājis, viņa pēdās iedūrās asa sāpe. Kaspis neļāva, ka sāpes gūt virsroku, jo kas zina - varbūt tās ir tikai viņa iztēles auglis? Taču agri vai vēlu sagurums lika manīt, ka laiks atsēsties. Nolicis galvu pār ceļiem, Kaspis ievilka dziļu elpu... Un kas tad te? Kaspis pamana, ka viņa zābaki vairs nesmaida viens otram pretim kā labākie draugi, bet gan savu brūno purniņu pagriezuši katrs uz savu pusi. Labi, ka Kaspis BIJA ģēnijs. Pēc ilgākas zābaku izpētes viņš secināja, ka prieka dunā būs ielicis labo kāju kreisās kājas zābakā. Pasmaidījis par savu gudro domu, viņš piecēlās un turpināja ceļu...