- - Bumbieris, deguns, rags... un, laikam, pavasaris

Tāds viens brīdis neaizpildīts. Varētu sazinko uzrakstīt. Dziļu un personīgu, bet... Droši vien tūliņ jau viss beigsies un atpakaļ karuselī.
Jebkurā gadījumā man visa šī cibas pasaule neizprotama nedaudz.
Nepietiek laika un spēka aktīvai komunikācijai, tāpēc esmu te nedaudz tāda malēniete.
Tomēr es klusi ceru, ka no 1 un 0 okeāna klusi raugās saprotošas acis, kuras mēdz izlasīt graudus no manām- šitentām- pelavām.
Ziniet, es vispār esmu interesanta parādība. Patiess ticības kareivis - nu es tā vismaz sevi tiko iztēlojos - sarkana zirga mugurā.
Vienvārdsakot - cilvēks, kurš ne par ko neatkāpjas un iespītējas, cīnās ar Dievu un ar viņa aizvietotājiem (ej nu viņus atšķir).
Var jau būt, ka man kā lēdijai pienāktos vien pastiept roku un kājas būtu sausas...
Nezinu, nezinu... neko sievišķīgu gan savā milzīgajā bumbierveida pakaļā vairs nesaskatu.
Bet toties man ir ļoti skaists deguns, kuru var viskautkur bāzt (izņemot dirsu - kategoriski atsakos)!

Braukšu uz Mongoliju, gaidīšu, kad iestāsies menopauze, tad nogriezīšu matus un pāriešu uz vīriešu telti.

Vakar redzēju sapnī pirms miega, ka vienradzis man laiza pieri.
Man ļoti patīk iedomāties Dievu kā vienradzi. (Labāk nekā pirms miega komunicēt ar vienā vienīgā auduma gabalā ietērptu, šarmantu ebreju jaunekli.)

Cigārs ar jums.