Viduszemes hronikas

Smieklīgi, ka dienā, kad no rīta birojs atsūta WeChatā (kurā - tāpat kā citos soc.portālos - man ir profila bilde no mentālās medmāsiņas helovīniem) 6 punktus, kā skolotājiem jāuzvedas (hahaha), no kuriem pirmais ir būt par skolēnu role model, es sagriežu roku tā, ka plāksteri nelīdz un roka jāaptin ar saiti (avokado pretojās, un es esmu apburoši neveikla). Komplektā ar iepriekšējā vakarā melni nolakotajiem nagiem un melnu apģērbu (bet svārki bija ar baltām spārītēm, tā ka nav tik traki) noteikti izskatās ļoti iedvesmojoši.
Turklāt The School of Non-common Sense, kā mēs sevi esam nokristījušas, šodien izdomāja pasēdēt blakus universitātes teritorijai esošajā kafejnīcbārā, jo poļu kolēģei stulba diena (bet mēs savējos nelaimē nepametam), viss besī (īpašības vārdu un lietvārdu galotņu nesaskaņošana mani iedzīs izmisumā arī šajā semestrī) un slinkums taisīt vakariņas arīdzan. Atgriezāmies sakarīgā laikā, bet kārtējo reizi ķiķinot un runājot muļķības, un ejot garām skolēnu kojām, protams, ieraudzījām savus skolēnus un viņi mūs. Ja ar to vēl nepietiek, kolēģei rokā dēla zvaigžņu karu simbolikas spēļu automāts. Lūk, kā jābūt role model!

Mācot latviešu valodu ārvalstīs dažbrīd parādās sajūta, ka neesi vidusskolas vai augstskolas skolotājs, bet gan atgriezies pirmajās klasītēs. Šoreiz Lieldienu kontekstā. Ceturtdien sapirkām daudz, daudz olu, salasījām universitātes pilsētiņā visvisādus materiālus, ko pietīt klāt, lai sanāktu raksti, un uztaisījām olu ietīšanas meistarklasi, haha. Bērni (lai arī piecpdsmitgadnieki, bet es nevaru viņus citādi nosaukt) piegāja šai lietai visnotaļ nopietni un šādi tas izskatījās pirms vārīšanas un šāds bija rezultāts.
Bija olu meklēšana (pilnīgs haoss),
olu kaujas (no sākuma dikti negribīgi, jo skaistas olas, bet tikko parādījām, kā to dara, uzreiz palika interesanti) un dauzīšanās ar pūpoliem (jā, zinu, zinu, ka tas piederas pūpolsvētdienai, bet svētdienā skolas nav, tāpēc salikām visu kopā).

In other news, varu darīt zināmu, ka aklimatizācija var izpausties ar līdzīgiem simptomiem kā gripa vai gripai līdzīga saslimšana - temperatūra, iesnas, klepus un pilnīgs nespēks. Tā, lūk, iet, ja no Latvijas, kur piesārņojuma nav teju nemaz, atgriežas uzreiz uz 400 vienībām. Taču nu man ir gaisa attīrītājs, kas dažas retās smoga dienas padara izturamas, aklimatizācija ir pārciesta un var priecāties par pavasari, kas šeit jau ir pilnās burās - apkure ir atslēgta, zied magnolijas, ķirši, plaukst lapas, spīd saule un temperatūra dienā var uzkāpt pat līdz 20 grādiem. Diemžēl ir arī blakusefekti - nekādas vēlmes strādāt un/vai mācīties, un, jā, pielikt bildes brāļa Ķīnas ceļojuma un ārzemju ekspertu ceļojuma aprakstam. Slinkum, laid mani vaļā!

Smogs - tie nav joki (AQI~530-230-50). Ja sēžot Latvijā uz dīvāna, klikšķinot hipersaites ziņu portālos un šausminoties par bildēm, tas viss šķiet traki, tad Pekinā cenšoties tikt no punkta A uz punktu B, strādāt, dzīvot un, ak jā, elpot, ir vēl trakāk. Tas ir fiziski sāpīgi - šodien gaisa kvalitātes indekss svārstās no 5(!!!!!)-50, kas ir ārkārtīgi labs rādītājs, un nav jau brīnums - ārā plosās pamatīgs vējš, bet plaušas vēl arvien atceras iepriekšējo dienu zombiju apokalipsi un smeldz. Fiziski smeldz. Galva arī vēl nav attapusies. Organismam šoks.
Pasaules Veselības organizācijas pieļaujamais maksimālais AQI laikam ir 25, kas šeit ir vienkārši laba diena, hahaHA. Piedodiet, plaušas, bet, lūdzu, jūs to varat! Skatoties no gaišās puses - ja es izdzīvošu te, tad to varu jebkur, jebkā un jebkad, vaine.

Lidosta
Viss sākas pirmdienā, kad kopā ar kolēģi aizbraucu uz vietējo Pekinas IKEA, lai iepirktu dažus traukus, jo no plastmasas bļodiņām barot brāli kauns. Tieši pēc viņa atbraukšanas vienu no smukajām zaļajām bļodiņām jau esmu paspējusi sasist, par ko cemme, bet nu neko, izturēja tieši tik ilgi, cik vajadzēja. Pierādīju sev, ka ar galvu īsti nedraudzējos, jo ja iepazīt metro, tad 20 miljonu pilsētā, ja iepazīt IKEA, tad arī tajā pašā 20 miljonu pilsētā. Galva pēc tam reiba, bet viss bija nopirkts un atrasts, un bankrota slieksnis arī netika pārkāpts. Pēc tam iepirku kaut ko pirmajām brāļa stundām Pekinā, lai nemirst badu. Kaut ko neko padarīju mājās un devos ar teju pēdējo metro uz lidostu. Nepagāja ne stunda, kad ierados lidostā un ar prieku konstatēju, ka lidmašīnas nolaišanās paredzēta par 30 minūtēm ātrāk. Hipsterojos un Starbucks’ā dzēru milzīgu riekstu lati, jo pavērās skats uz Arrivals vārtiem un tablo.
Visnotaļ veiksmīgi tikām no lidostas uz „mājām”, tieši tikpat veiksmīgi iečekoju viņu ārzemju studentu viesnīcā, jo, kā, iespējams, atcerieties, mans brālis nav mans tiešais radinieks un tāpēc nedrīkst palikt manā dzīvoklī. Vakara smiekliņš – brāli ta’ iečekoju, bet pašai mājas durvis bija ciet un dežurantskomandants gulēja saldā miegā. Pāris bungājieni pie durvīm skaļā balsī brēcot ŅĪHAU, un diena bija veiksmīgi noslēgusies.

Pirmā pastaiga
Pirmajā dienā ap desmitiem brālis bija pamodies no uzkopšanas servisa laušanās iekšā numuriņā, un varējām sākt kaut ko pasākt Pekinā. Ņemot vērā laika starpību (5 h nav maz, it sevišķi, ja aptuveni 13 h pirms tam ir pavadītas lidostās un lidmašīnā) nekādus kalnus nolēmām negāzt un apstaigājām universitātes apkārtni – aizgājām uz veikalu, aizgājām līdz metro un iegādājāmies viņam transporta viedkarti, lai pēc tam var bez raizēm pīkstināties metro un nav jādomā par biļešu pirkšanu. Viņa klātbūtne deva man krietnu drosmes devu, un tāpēc vakariņas ēdām universitātes ēdnīcā iebakstot vitrīnā ar pirkstu un mājot ar galvu, jo, kā atceraties, te neviens angliski nerunā.
Ar to būtībā arī viss beidzās, jo pēc pāris tējām manos apartamentos par sevi deva zināt jet lag un sauca brāli gulēt.

Turpinājums sekos..

..par milzīgo klusuma pauzi. Tā kā uz divām ar pusi nedēļām bija atbraucis mans ne tiešais radinieks, proti, brālis (ārzemju apmaiņas un sadarbības birojs var iet uzkārties, jo šo pērli es atcerēšos ilgi), tad aptuvenais ikdienas režīms bija brokastis-darbs-mājas-paķert somu-prom uz apskates objektu-vēlu vakarā atpakaļ mājās-paēst vakariņas-iet gulēt un nākamajā dienā tas pats. Māja nav tīrīta kopā trīs nedēļas, jo vienkārši nebija laika.
Vakar viņš aizbrauca (vēl arvien kā mans ne tiešais radinieks, lai arī mana departamenta vadītāja solīja to nokārtot, again - šo es atcerēšos), tāpēc tuvākajā laikā uztaps šādi tādi pārspriedumi (protams, ka ar bildēm) par rāpšanos Lielajā Ķīnas mūri, elpu aizraujošu skaistumu Vasaras pilī, Aizliegtās pilsētas masīvajām būvēm un skatu no Pekinas augstākā punkta, proti, debesskrāpja 80. stāva.
Visam pa vidu paspēju saslimt, satikt vadību no Latvijas, iemācīties pagatavot normālas, latvieša kuņģim saprotamas vakariņas un saprast, ka es ārkārtīgi mīlu savu ģimeni un draugus, un man viņu ļotiļotiļoti pietrūkst (kas nav nekāds jaunums, bet ikdienā jau tādas "pašsaprotamas" lietas pieņemam kā noklusējumu un nepievēršam uzmanību).

16 tāfelītes tumšās šokolādes dažādās variācijās, klaips rupjmaizes, vitamīni, siltas zeķes, zeķubikses (172 cm šeit ir par garu, lai zeķubikses derētu normāli) un Latvijas kastaņi, un vēl šis tas. Mūsu ēkas recepcijas darbiniece par mani ļoti sasmaidījās, kad izspiedzu vienu 'jēeee' pēc otra.
Trešā labā diena zinātnei pēc kārtas.

...only your direct relatives can live in your room free and your brother is not your direct relative.
Kas tad viņš ir?
Turklāt, pirmajā dienā es pajautāju, vai viņš var palikt pie manis, un man teica īzī pīzi, lai tik brauc un paliek, nekādu problēmu.

Vakar bija ļoti interesanta situācija. Es un abas manas ķīniski runājošās palīdzes gājām uz autobusa pieturu, lai brauktu atpakaļ uz universitāti, kad man pienāca klāt kāds puisis un angliski jautāja, kā nokļūt uz metro. Es, to, protams, nezināju, bet pajautāju savām palīdzēm krieviski, viņas ķīniski apspriedās, krieviski atbildēja man, un es angliski pārtulkoju tālāk.
Abas meitenes pēc tam izdarīja secinājumu, ka jāmācās angļu valoda, jo situācija, kad viņu valstī viņas tulko uz citu valodu izraisot ļoti jokainas sajūtas. Mans stāsts, ka Latvijā lielākā daļa cilvēku teju no bērnības zina trīs valodas pēc noklusējuma un pēc tam piemācās vēl kādu klāt, viņas atstāja uz pauzes, jo kā gan tā var būt, vai ne? Turklāt, man grūti iedomāties liela uzņēmuma lielu klientu apkalpošanas centru, kurā runātu tikai vienā valodā, bet šeit, lai izlasītu manu pasi un saprastu, kurš ir vārds, bet kurš - uzvārds, darbiniecei vajadzēja palīdzību no manām palīdzēm. Viņa brīnījās, kas ir Latvija un gandrīz vai tā maz ir valsts.

..jo šodien gaisa kvalitātes indekss ir 297. Prieks, kur tu rodies?!
Priekšpēdējā brīvdiena (1.-7.10. viņiem National Day Holiday Golden Week) un ārā jāelpo draņķis. Ja atvēršu logu, arī iekšā būs jāelpo draņķis. Latvijā ekvivalenta situācija noteikti būtu lietusgāzes, ass vējš un saaukstēšanās - uz darbu/skolu jāiet nav, bet ārā no mājsa kāju spert arī negribas/īsti nevar.
Jāsāk rakstīt to do saraksts Latvijas brīvdienām janvārī/februārī: punkts Nr.1 - aizbraukt uz mežu/uz jūru pastaigāties un paelpot!!!

Updt.: 15:49 jau 320. Ziemā mēdzot būt līdz 700. Par to visu lasīt ir viens, izjust uz savas ādas (plaušām) - pavisam kas cits.

In case you were wondering, šādi un šādi izskatās 231 vienība gaisa piesārņojuma. Izbaudīju uz savas ādas kārtējo reizi, bet vismaz sim karte salabota. Maksājis gan man tas ir aptuveni 60 eiro, velna milti, bet nu neko. Starp citu, iemesls, kāpēc karte gļukoja un salūza - man ir LV telefons, man ieteica nopirkt jaunu šeit Ķīnā. :D Varētu jau to izdarīt, bet neticu, ka atgriežoties Latvijā nebūs tieši tāda pati situācija ar Latvijas sim karti. Nē, paldies. Ja nu vienīgi būtu kāds lēts, smuks Ķīnas ražojums vietējam tirgum, ko bez skumjām varētu pēc tam vienkārši paņemt līdzi kā suvenīru.

Šādi izskatās Pekinas pīle Pekinā. Ļoti ilgi (ja precīzāk - kopš pirmo reizi ieraudzīju šo ēdienu Gan Bei ēdienkartē) gribējās pamēģināt, bet iekšējais žīds vienmēr aizspieda maku ciet un lika izvēlēties kaut ko citu. Tad nu, kad Marina mani uzaicināja pievienoties viņai un viņas draudzenei uz Pekinas pīles vakariņām, priecīgi sasitu plaukstiņas, izgludināju blūzīti, laicīgi sagatavoju materiālus nākamajai dienai un gaidīju vakaru. Vakars bija jauks un silts un tieši Mid-autumn festival datums, kad visi priecīgi, ēd mooncakes (ahh, tās man ļoti pietrūks mājās), plivinās ar Ķīnas karodziņiem (man arī tāds ir, jeej) un piepilda Pekinu. No mājām/universitātes izbraucām gaismā, izlienot no metro centrā pie Thananmeņa laukuma jau tumsa, viss izgaismots, laukums norobežots, lai tiktu klāt jāiziet drošības pārbaude (jāizlaiž soma cauri rentgenam tāpat kā metro) un tikai tad var aiz nožogojuma blisināties uz izgaismoto laukumu. Ja nebūtu jāgaida Marinas čehu draudzene, būtu iztikušas bez laukuma, bet es nepretojos nevienai iespējai kaut ko apskatīt. :) Tālāk gājām un Qianmen iepirkšanās ielu/kvartālu, kuram pa vidu kursē vienīgais tramvajs Pekinā. Bildes man šobrīd vēl nav, jo bija tumšs un viss ir izplūdis. Parīt manas skolnieces mani ved ekskursijā uz šo pašu vietu pa dienu, tā ka ceru noķert tramvaju procesā un visas skaistās ēkas pilnā krāšņumā. Un, rekur, viens laimīgs tūristiņš ar Ķīnas Tautas Republikas karodziņu rokā.

Tatad, Pekinas pīle. Kā jau redzams no pirmā attēla kaut kur augstāk, tā ir pīle trīs dažādos veidos - ar kraukšķīgu ādu, bez ādas un tikai āda. Paņem plāno pankūku, uz tās uzliek mērcē (lasīju, ka laikam plūmju mērce, bija garšīga, tāpēc vienalga) izvēlēto gabaliņu, pieliek klāt sīpolus un gurķus (garenajā trauciņā no trim daļām redzami), satin rullītī un ēd. Sejas izteiksme manas blakussēdētājas sejā ir nevis šausmas par garšu, bet nogurums no bakstīšanās ar kociņiem, jo tovakar irbulīši negribēja klausīt ne mani, ne viņu. :D Pīles kraukšķīgo ādu, starp citu, paredzēts ēst ar cukuru. Mans kunģis šausmās sarāvās to uzzinot, bet jānomēģina bija - ēst var, bet vismaz 20 reizes par treknu. Tas viss kopā ir ļoti garšīgi, interesanti, jo kā pieaugušajam ir dota oficiāla atļauja spēlēties ar ēdienu un salikt to tādas kombinācijās, kādās vēlos, cenas ziņā arī ir visnotaļ ciešami, jo par visu, kas mums uz galda - trīs veidu pīle, divu veidu dārzeņi, divas pankūku partijas un divi trauciņi ar mērci un piedevām, un zaļā tēja (šeit pat jasmīnu tēja garšo normāli) katra samaksājām aptuveni 14 eiras. Ēst negribējās vēl nākamās dienas vakarā, un nākamajā dienā pārtiku no āboliem un ūdens, jo kuņģis bija apvainojies.

Runājot par ēdienu un spēlēšanos ar ēdienu, aizvakardienas pusdienas bija pierādījums, ka tā ir diezgan izplatīta lietā Ķīnā. Marina mani aizveda uz kārtējo lielveikalu, kurā ir dabūjamas importa preces - tāda eksotika kā olīveļļa, olīvas, normāls siers, sviests, krējums un maize, kas tumšās ciabattas krāsā (reāls retums, jo te visas ir amerikāņu baltmaizes - viena par otru saldākas), bet iet veikalā izsalkušām nav prāta darbs, tāpēc pirms tam paēdām pusdienas. No sākuma atnes lielu bļodu ar vārošu buljonu (viens liellopu, otrs ar tomātiem), mazu bļodiņu ar liellopu gaļu un paplātīti ar visvisādām sastāvdaļām, paplātes un bļodiņas saturs viens pēc otra jāiegāž verdošajā buljonā un jāsamaisa, kamēr tie sagatavojas, un tas notiek dažu sekunžu laikā, jo buljons ir tiešām karsts. Pēc tam ņem kausiņu un irbulīšus un tik ēd nost. Ļoti darbietilpīgs process (pamēģiniet ar irbulīšiem ēst makaronus), viss šļakstās, bet, par laimi, Ķīnā ir atļauts strēbt un sūkt makaronus skaļi. :D Uz šādām ēšanām gan ir jādodas melnās drēbēs, jo manas zaļās bikses apzīmogojās ar treknu traipu, kuru izdevās izmazgāt vien ar otro reizi, bet tas esot pavisam normāli. Iekšējais perfekcionists īd, bet ko nu padarīsi. Izēst milzīgo bļodu nevienai no mums nebija pa spēkam, bet tiiiiik garšīgi. Vairāk par reizi nedēļā tādu izēšanos gan nevar taisīt - figūra to man nepiedos. Kuņģis arī ne - par treknu arī šis paēdiens.

Šorīt modinātājs noskanēja 6:50, lai 8:00 es būtu pie ārzemju ekspertu ēkas durvīm un kopā ar baltkrievu kolēģi Marinu dotos iekarot vienu no daudzajiem Ķīnā esošajiem tempļiem. Tā vietā man atnāca ziņa, ka viņa esot dzirdējusi manu modinātāju un ka gaisa piesārņojums ir virs 200, kas nozīmē, ka ārā no mājas labāk degunu vispār nebāzt. Pekinā man patīk vējš, jo tas vienmēr nozīmē, ka būs gaiss.
Pirmdiena, kāpēc tu tā? Es gribēju turpināt Ķīnas izpēti, nevis mazgāt veļu. Nu, labi, varbūt beidzot izdosies salabot SIM karti, jo tas ir tepat uni pilsētiņā, dabūšu fēnu un tējkannu, nopirkšu un uzstellēšu personīgu WiFi rūteri un uzrakstīšu (ar bildēm), kas noticis līdz šim, slinkum, slinkum, laid mani vaļā..