Viduszemes hronikas

Vakar bija ļoti interesanta situācija. Es un abas manas ķīniski runājošās palīdzes gājām uz autobusa pieturu, lai brauktu atpakaļ uz universitāti, kad man pienāca klāt kāds puisis un angliski jautāja, kā nokļūt uz metro. Es, to, protams, nezināju, bet pajautāju savām palīdzēm krieviski, viņas ķīniski apspriedās, krieviski atbildēja man, un es angliski pārtulkoju tālāk.
Abas meitenes pēc tam izdarīja secinājumu, ka jāmācās angļu valoda, jo situācija, kad viņu valstī viņas tulko uz citu valodu izraisot ļoti jokainas sajūtas. Mans stāsts, ka Latvijā lielākā daļa cilvēku teju no bērnības zina trīs valodas pēc noklusējuma un pēc tam piemācās vēl kādu klāt, viņas atstāja uz pauzes, jo kā gan tā var būt, vai ne? Turklāt, man grūti iedomāties liela uzņēmuma lielu klientu apkalpošanas centru, kurā runātu tikai vienā valodā, bet šeit, lai izlasītu manu pasi un saprastu, kurš ir vārds, bet kurš - uzvārds, darbiniecei vajadzēja palīdzību no manām palīdzēm. Viņa brīnījās, kas ir Latvija un gandrīz vai tā maz ir valsts.