Viduszemes hronikas

Mācot latviešu valodu ārvalstīs dažbrīd parādās sajūta, ka neesi vidusskolas vai augstskolas skolotājs, bet gan atgriezies pirmajās klasītēs. Šoreiz Lieldienu kontekstā. Ceturtdien sapirkām daudz, daudz olu, salasījām universitātes pilsētiņā visvisādus materiālus, ko pietīt klāt, lai sanāktu raksti, un uztaisījām olu ietīšanas meistarklasi, haha. Bērni (lai arī piecpdsmitgadnieki, bet es nevaru viņus citādi nosaukt) piegāja šai lietai visnotaļ nopietni un šādi tas izskatījās pirms vārīšanas un šāds bija rezultāts.
Bija olu meklēšana (pilnīgs haoss),
olu kaujas (no sākuma dikti negribīgi, jo skaistas olas, bet tikko parādījām, kā to dara, uzreiz palika interesanti) un dauzīšanās ar pūpoliem (jā, zinu, zinu, ka tas piederas pūpolsvētdienai, bet svētdienā skolas nav, tāpēc salikām visu kopā).

In other news, varu darīt zināmu, ka aklimatizācija var izpausties ar līdzīgiem simptomiem kā gripa vai gripai līdzīga saslimšana - temperatūra, iesnas, klepus un pilnīgs nespēks. Tā, lūk, iet, ja no Latvijas, kur piesārņojuma nav teju nemaz, atgriežas uzreiz uz 400 vienībām. Taču nu man ir gaisa attīrītājs, kas dažas retās smoga dienas padara izturamas, aklimatizācija ir pārciesta un var priecāties par pavasari, kas šeit jau ir pilnās burās - apkure ir atslēgta, zied magnolijas, ķirši, plaukst lapas, spīd saule un temperatūra dienā var uzkāpt pat līdz 20 grādiem. Diemžēl ir arī blakusefekti - nekādas vēlmes strādāt un/vai mācīties, un, jā, pielikt bildes brāļa Ķīnas ceļojuma un ārzemju ekspertu ceļojuma aprakstam. Slinkum, laid mani vaļā!