Viduszemes hronikas

SIM karte, ziniet, ir beigta. Manā īpašumā tā ir tieši 13 dienas. Aizgāju (viena pati!!!) uz veikalu, kur nopirku, sapratāmies bez vārdiem līdz brīdim, kad man sāka skaidrot, ko man darīt. No sākuma likās, ka kredīts beidzies, papildināja kredītu, bet, figu, zonas nav, datu nav, nekā nav. Palūdzu palīgā garāmgājējas (divas jaunas meitenes, kas angļu valodu rubīja tikai nedaudz labāk kā es ķīniešu) un skaidrs ir tas, ka man tagad uz lapiņas ir uzrakstīts, kur man jābrauc un kas man jādara, lai SIM karti salabotu. Šajā misijā gan vajadzēs palīdzību, jo uz lapiņas viss ir, TIEŠI TĀ, ķīniešu valodā, haha! Mana ķīniešu draudzene ir mājās ārpus Pekinas (un tā arī vajadzētu būt, jo ilgas brīvdienas), baltkrievu kolēģe ir slima (rīt, jo te jau ir deviņi vakarā, gan saņemšos un viņai palūgšu palīdzību, moš jau atveseļojusies) un savam asistentam es negribu prasīt palīdzību. Mana komunikācija ar pasauli ir atkarīga no WiFi labvēlības. Šīs universitātes tīkls ir tieši tik stabils kā RTU tīkls. Sarcasm intended.

[And, yes, I have!!!]
Par Pekinas pīli, pastaigu pēc zīmuļiem (ar bildēm, jo man pavisam nesen tika dots uzdevums fočēt visu pēc kārtas, lai vairāk bilžu) un vēl kaut ko jauku un interesantu uzrakstīšu tad, kad pāries milzīgās dusmas par to, ka China Mobile SIM karte pēkšņi neļauj man lietot viņu tīklu. No rīta viss bija kārtībā, telefons sāka čakarēties, pārstartēju un - čuš! Ieliku savu LMT (ja nu LMT neiet, tad skaidrs, ka telefons pagalam) - viss kārtībā, viss strādā; ielieku atpkaļ China Mobile - nekā! Pieslēgties manuāli neļauj, jo manai SIM kartei neesot atļauta piekļuve tīklam. KOA?! Iešu uz viņu apkalpes punktu cerībā, ka a) tur kāds runā angliski vai ka kādu pa ceļam varēšu noķert, kurš runā angliski palīdzībai, b) ka būs vaļā, jo šodien taču nacionālo svētku nedēļa sākas.
Visam piedevām vēl tas, ka internets arī šodien gļukoja, pie WiFi, protams, kā jau pa dienu te pieņemts, pieslēgties nevar, bet visa komunikācija Ķīnā notiek izmantojot WeChat aplikāciju, kura, uzminiet nu, man neiet, jo nav datu pieslēguma telefonam, līdz ar to sazināties ar kādu no zināmiem cilvēkiem, kuri varētu palīdzēt manam valodas trūkumam, nevar!!!
Kur ir mans vienradzis? Gribu prom uz Nārniju..

Rīt būs Pekinas pīles paģiras. Par to, kā tā garšo un izskatās Pekinā, rīt.

Vakar vakarā bija riktīgs negaiss (un nereāli gļukoja skaips), līdz ar to šodien no rīta bija vēsi, kaut kāda bezsakarā pamodos nakts vidū ar domu, ka jāiet uz darbu, lai arī modinātāji nebija nozvanījuši un aiz loga vēl tumšs, bija četras nodarbības katra pa 50 minūtēm, visas pēc kārtas, līdz ar to sajūta, it kā man būtu pārbraucis pāri traktors, darbības vārda 'būt' locīšana mazajiem šķiet kaut kas pilnībā nesaprotams, whatsapps nestrādā (laikam nokāries nets, pārstartēšana nelīdz), nereāli nāk miegs, ar baltās tāfeles marķiera uz blūzes ir traips, īsāk sakot - viss besī.
Šodien vajadzētu nokrāsot matus (skaisti melnā tonī, haha) un sagludināt beidzot drēbes, jo gludekli ta' es nopirku! Un vēl vajadzētu sarīties drosmi un aiziet vienai uz ēdnīcu pabakstīt ar pirkstu vitrīnā, jo šodien negribas ēst atkal nūdeles ar olu/sēnēm/tomātu - jo negribas pašai taisīt. :D Un negribas nūdeles un negribas iet pakaļ rīsiem, neko negribas, šodien viss besī, paldies par uzmanību!
Gribu krāsu zīmuļus un krāsot sakrālās ģeometrijas krāsojamo grāmatu ar latvju rakstiem! Pekinā, nez, ir kaut kas tik ekskluzīvs kā krāsainie zīmuļi?

Es te tā lasīju, ka tauta vēlas zināt.. :)
Manus bērnus (skan labi, hehe) sauc tā (izvēlējās viņi pēc skaņas, protams) - Austris un Artis, Austra (smieklīgā kārtā Austris un Austra ir klases vecākie), Lauma, Ieva, Elza, Evita, Zaiga, Daina, Tija, Vita, Māra, Eva, Lilita, Lolita, Milda, Maija, Zane. Vismaz man šķiet, ka tieši šos vārdus viņi izvēlējās. Lielai daļai, starp citu, vārdi tiešām piestāv. Tiem, kuriem es tiešām atceros, tas ir - varu salikt vārdu un seju kopā. Austra ir mazs gaismas zibsnītis, staro un šaudās šurpu turpu, Lauma ir klusāka un skatās ar lielām jautājošām acīm, Milda ir meitene, kura stāv stingri uz zemes ar abām kājām, Daina izskatās tāda nedaudz mākslinieciska, nopietnāka par pārējiem, Tija ir nedaudz dāmīte, bet nekādā sliktā nozīmē, Elza un Ieva ir kā mazas, gaisīgas fejas. Laikam jau cilvēks jūt, kas viņam varētu piestāvēt.
Vēl mani šodien nosauca par skaistu. Viņiem gan mēs šķietam skaisti in general.
Un intervijas par latviešu valodas mācīšanu nebija - tikai safilmēja sižetu un viss. Ak, cik žēl. Nebūšu Ķīnas TV zvaigzne. :D

Šodien beidzot izdevās satikt savu tiešo priekšnieci, proti, galveno departamentam, ko sauc The School of Non-Common Languages un uzzināju gan to, kas man ir jādara, gan to, kas ir jādara asistentiem, un viss kļuva daudz skaidrāks, turklāt, ņemu atpakaļ to, ko esmu teikusi par savu asistentu - ja man būtu vienai pašai jāizdara tas, kas viņam, es arī būtu īdzīga un izbesīta. Tagad, kad man tiešā tekstā ir pateikts, ka es esmu boss (un arī pēc vakardienas veiksmīgā izgājiena pa veikaliem), tik tiešām izskatās, ka šo gadu varēs nodzīvot. Jāizdomā un jāsaprot tikai, ko ēst, lai kuņģis nesametas deviņpadsmit līkumos.

Par nodarbībām runājot - šodien izgājām cauri alfabētam (jēeee un tiku galā bez asistenta) un otrajā nodarbībā sāksim apgūt tādas pamatfrāzes kā labrīt/labdien/labvakar, kā iet, mani sauc, kā tevi sauc utt utjp. Viņi izskatījās par šo lietu ļoti priecīgi. Turklāt pirmajā nodarbībā mūs filmēja darbībā un otrajā nodarbībā laikam būs intervija par to, kā Ķīnā māca latviešu valodu.

Vakar laikam kaut kādas nedaudz iznīcinošas tieksmes vai arī sāku pierast, ka nezinu valodu un es tur neko uz knipja uzsitienu nevaru padarīt - recepcijā pasūtīju ūdeni, aizgāju uz bankomātu, tiku galā bez problēmām (sapratu, kā ieslēgt angļu valodu, tāpēc), aizgāju uz vienu veikalu, kur ar zīmēm, galvas māšanu un 'paldies' izrunājos ar divām pārdevējām un kasieri, aizgāju uz vēl vienu veikalu, nopirku klades, lai var veltīt vienu tikai un vienīgi latviešu valodas nodarbību plāniem un aizgāju uz vēl vienu veikalu pēc sausajām brokastīm, kas te ir deficīts. Es labprātāk, protams, ēstu musli ar banānu un jogurtu kā mājās, bet te tāda mušļa nav. Vismaz šobrīd man šķiet, ka nav. :D Tāpat es šeit neesmu atradusi dezodorantu (varbūt arī slikti meklēju vai arī nav manā nomalē), toties cik te ir cepumu un tamlīdzīgu našķu. :O Mēnesi, ja ne pat pusi semestra varētu katru dienu ēst kaut ko citu.

Chen šodien atsūta man WeChat (populārākais saziņas veids šeit) ziņu - vai es esmu brīva un vai varu nonākt lejā, viņa gribot man kaut ko iedot. Nokāpju lejā un viņa man pasniedz divas paciņas plāksteru. Ja nu gadījumā es netīšām sagriežos vai kaut kas cits notiek, lai ar mani viss būtu kārtībā. :)))

Šķirstot te svešumā Latviešu valodas rokasgrāmatu tikt līdz šķirklim "Ievērojamākie valodnieki" un tur izlasīt sava vecvectēva vārdu. :)

Šodien visa Pekina slīgst smogā. Viss pelēks un gaiss kairina kaklu. Turklāt, šodien ir vēsi. Garajās biksēs, topiņā ar jaciņu ir ok, bet novelkot jaku tagad mājās parādās zosāda.

Lai tiktu pie visiem vajadzīgajiem dokumentiem, jāiziet medicīniskā pārbaude (būtībā jāapstiprina dzimtenē izietās medicīniskās pārbaudes rezultāti, bet reāli viņiem nekas neder, tāpēc jāiet pa jaunu) un līdz vietai, kur to var izdarīt ir jābrauc aptuveni divas stundas (gandrīz citā pilsētā, bet tomēr pašā Pekinas nomalē). Pirms tam nedrīkst ēst, jo taisa ultrasonogrāfiju vēdera dobumam (JO?) un asins analīzes. Interesanta pieredze - maksā tikpat, ja ne vairāk kā Latvijā (rentgens + kardigroamma + ultrasonogrāfija + asinsanalīzes = 605 juaņas, kuras, par laimi, universitāte atmaksā), bet attieksme... :D Kā pa konveijeru. Meitene, kas bija līdzi mani un poļu valodas pasniedzēju pavadīt, teica, ka Ķīnā visu šito neuztver nopietni. Tāda sajūta bija, jā. Visam vajadzēja apmēram 1/2 h. Vismaz strādā viņi ar cimdiem un adatas sterilas un tādā garā. Rentgens gan bija tāds interesants - visus rentgena gribētājus izdzina ārā un krūškurvja rentgenu taisīja busiņā. :D Pat ne tik lielā kā donoru centra asins nodošanas busi, bet kā Latvijas Pasta kurjeru busiņš apmēram.
Tagad gan viss ir laimīgi beidzies, jāaizstiepj uz biroju kvīts par medicīniskajiem izdevumiem un jāturpina prezentācija (bet slinkums, kā jau labi to var nojaust). Vēl vajadzētu arī veikalu, jo ir palicis tikai viens banāns un tūlīt nebūs brokastu pārslu. Uni pilsētiņas ietvaros esošais veikaliņš man nepatīk - pārbāzts un dārgs.

Eh, labi, ka arī rīt tikai viena nodarbība. :)

Nodarbības šeit sākas astoņos no rīta, kas ir pieci no rīta pēc Latvijas laika. Pārlēciens pa laika joslām vēl arvien ir jūtams un ir jokaina, planējoša sajūta.
Pirms nodarbības satiku savu asistentu, aizgājām uz nodarbību, kur mani sagaidīja 20 starojoši un smaidoši ķīniešu bērni. Viņiem ir 15 gadu. Izskatās jaunāki un tā kā mēs sākam no paša sākuma (lasīt: alfabēta), tad sajūta ir, ka vēl mazāki. Tiesa, ārkārtīgi jauki un paklausīgi, un pieklājīgi. Neesmu sen ne ar vienu 15gadnieku Latvijā kontaktējusies, bet pēc manas bijušās klases audzinātājas stāstiem tēvzemē šī situācija krasi atšķiras. 2 stundu (ja precīzāk, tad 50 + 50 minūtes) laikā iemācījāmies pirmos 10 alfabēta burtus. Šķiet, ka būs ok, tikai jāizdomā, kā šo procesu padarīt dažādu, jo vienmuļībā viss sāk besīt un tas nav vajadzīgs jaunu valodu mācoties nu nemaz. Turklāt tik atšķirīgu. Jebkurā gadījumā - pirmā nodarbība pagāja forši un mierīgi, bērni vēlējās sev latviskus vārdus (jo tā viņi dara - ja zina angļu valodu, tad viņiem parasti ir angliski vārdi, ja krievu - tad krieviski vārdi, ja latviešu - latviski; papildus viņu īstajiem ķīniskajiem vārdiem, protams). Interesanti, īsāk sakot.
Pēc nodarbības sazinājos ar Chen, viņa mani pavadīja misijā "lielveikals nr. 2", kas beidzās ļoti labi. Tūlīt jau būs viss sapirkts un neko īsti nevajadzēs, pat matu krāsu dabūju (mani sajūsmina matu krāsas kastītē esošo pričendāļu skaits - krāsa, krāsas attīstītājs, cimdi, tāds kā apmetnis ap pleciem, ausu sargi, pēc krāsošanas kopjošs šampūns un pēc krāsošanas kopjošs balzams), bet gribu savējo no Latvijas, loģiski. Attiecībā uz to, ko lieku uz sejas vai smērēju matos esmu ļoti konservatīva. Pēc lielveikala paēdu pusdienas - vārītas nūdeles ar olu, gurķi un tomātu. Skan dīvaini, bet ārkārtīgi garšīgi, it īpaši ņemot vērā, ka man gaļa nav ļoti svarīga un vakar bija +27 grādi.
Pēc pusdienām man piedāvāja doties uz Pekinas centru apskatīt kaut ko no tūristu galamērķiem (viszināmākos ne, tiem gaidīšu brāli :)) un ar metro devāmies ceļā. Līdz metro (šoreiz braucām pa citu līniju) braucām ar rikšu, kas arī bija interesanti. Metro mani jau vairs nebaida, kas ir pašai liels atvieglojums, jo līdz šim tas vienmēr ir licies kaut kāds nezināms un mistisks zvērs, bet viss ir tīrs, kārtīgs (varbūt nereti nolietots), apsargāts (neizlaižot somu cauri rentgena aparātam metro netikt), visur ir norādes gan ķīniešu, gan angļu valodā, paziņojumi arī abās valodās, tajos tiek īpaši pieteikts, ka pasažieri, kuri grib pārsēsties uz to un to līniju, lūdzu, gatavojieties, virs katrām durvīm ir tablo, kurā var redzēt, kur atrodies, kas nākamā stacija utt. Ļoti labs pārvietošanās līdzeklis, it sevišķi šeit.
Izstaigājām tirdzniecības kvartālu - daudz uzkodu iepirkšanas punktu (šeit varot nopirkt ēdmaņas no visiem Ķīnas nostūriem), daudz suvenīru veikalu, starbucks, par kuru Chen ļoti brīnījās, ka Latvijā tāda nav, ļoti skaisti divi ezeri (atradu ūdeni Pekinā, jē, jē, jē) un ejot atpakaļ uz metro betona džungļi. Uz savas ādas izbaudīju, ko nozīmē metro centrā un pīķa stundā, sajūta bija, ka kaut kas salūzīs iekšā, bet viss kārtībā, nekas nenotika. Uz sastrēgumstundas laiku viņiem pie metro durvīm dežurē speciāli darbinieki, lai neviens netiktu ievērts durvīs. Rīgas piebāztais sabiedriskais transports salīdzinājumā nervozi pīpē stūrī.
Pēc šī piedzīvojuma kājas locījās uz otru pusi un saule jau bija norietējusi, tāpēc devāmies katra uz savām mājām, es laimīgi izkāpu no apaviem, izmazgāju matus un lādēju skaipu, kurš tieši vakar bija izdomājis nedarboties kārtīgi. Sameklēju bērniem izvēlei latviski skanošus vārdus un iesāku prezentāciju par Latviju, ko šodien vajadzētu pabeigt, bet slinkums.